Jūlija kalendārs

Jūlija kalendārs (latīņu: calendarium Iulianum) bija reformēts romiešu kalendārs, kuru 45. pmē ieviesa Jūlijs Cēzars (709. gadā ab urbe condita). Kalendāru izveidoja astronoms Sosigēns. Viņš par pamatu ņēma tropisko gadu (365,2422 dienas), noapaļojot to līdz 365,25 dienām. Gads tika sadalīts 12 mēnešos, un parastā gada garums bija 365 dienas (īsais gads). Viena uzkrājusies diena ik pēc četriem gadiem tika pielikta februārī (garais gads).

Tā kā Jūlija kalendārs ir par 11 minūtēm un 14 sekundēm garāks par Saules gadu, tad tas pakāpeniski atpalika no gadalaiku maiņas (128 gadu laikā par 1 dienu). 16. gadsimtā šī starpība jau bija 9 diennaktis. Katoļu baznīca sāka uztraukties, ka baznīcas svētki tiek svinēti nepareizās dienās. Pāvests Gregors XIII 1582. gadā izdeva pavēli par kalendāra reformu, kas nedaudz samazināja gada garumu, To nosauca par Gregora kalendāru un līdz ar to tas kļuva par jauno stilu, bet Jūlija kalendārs - par veco stilu. Jauno kalendāru visās zemēs nepieņēma uzreiz. Piemēram Krievijā to lietoja vēl līdz 1918. gadam. Mūsdienās Jūlija kalendāru vēl joprojām izmanto vairākas pareizticīgās baznīcas (krievu, serbu u.c.).