Dieva Kalendārs

Dieva Kalendārs [156]

Ievads jūdu kalendārā

Jūdu sistēmas kalendārs ir vēlāk iegūta sistēma un nebija vienīgā, ko lietoja Tempļa periodā Kristus un Baznīcas laikā. Darba "Jūdu vēsture Jēzus Kristus laikmetā" (The History of the Jewish People in the Age of Jesus Christ; Vol. 1, p. 587 ff) 3. Pielikumā Šarers (Schurer) apgalvo: "Jūdu vārdiem ir asīriešu - babiloniešu izcelsme; to akadiešu ekvivalents ir: ni-sa-an-nu, a-a-ru, sf-ma-nu, du-u-zu utt." Un attiecībā uz to viņš atsaucas uz Landsburgera darbu (Šumēru vārdnīcas materiāli V (1957). 256. lpp. Viņš raksta:
# Jūdu vidē pirmais dokuments, kurā visi mēneši ir uzrakstīti secīgi pēc kārtas, ir Megillatath Ta'anith. Tas ticis sastādīts pirmajā gadsimtā vai otrā gadsimta (pēc Kristus) pašā sākumā, jo Mišnā tas jau bija citēts. (Mišna tika sastādīta aptuveni otrajā gadsimtā. No vēlākajām autoritātēm būtu jāpiemin mazpazīstamais kristietis Jozefijs, kurš savā darbā "Hypomnesticum" (PG cvi, col.33) ir iekļāvis (Neasan, Eiar, Eiouan, Thamouz, "Ab, 'Eloul, 'Osri (lasīt Tirsi), Marsaban, Chaseleu, Tebeth, Eabath, 'Adar).

Pēc pamatota jūdu mēnešu uzskaitījuma (sk. Pielikumu) viņš raksta:
# "Jūdu mēneši vienmēr ir bijuši tādi, kādi pirmsākumos bija arī civilizēto tautu mēneši; tas ir, tie ir lunārie mēneši. Tā kā viena mēneša astronomiskais ilgums ir 29 dienas, 12 stundas, 44,3 minūtes, tad mēnešiem ar 29 dienām regulāri ir jāmainās ar 30 dienu gariem mēnešiem. Bet divpadsmit lunārie mēneši gadā kopā sastāda tikai 254 dienas, 8 stundas, 48 min. un 38 sek., tomēr solārais gads tajā pašā laikā ir 365 dienas, 5 stundas, 48 min. un 48 sek. Tā starpība starp solārā gada garumu un lunārā gada garumu ir 10 dienas un 21 stunda. Lai šo atšķirību kompensētu, vismaz reizi trijos gados, bet dažreiz pat otrajā gadā, ir jāpievieno viens papildus mēnesis. Tas tika ievērots ļoti senos laikos, un pietiekoši precīza kompensācija tika iegūta, pievienojot vienu mēnesi trīs reizes katros astoņos gados (kur laika atšķirība kopā bija 87 dienas). Grieķu spēles , kas notika ik pa četriem gadiem, jau bija atkarīgas no šī astoņu gadu cikla ('octaeteris'), un pie četru gadu cikla nonāca vienkārši sadalot uz pusēm astoņus gadus".

(Tādējādi olimpiādes balstās uz lunāro kalendāru). Šarers turpina:
# "Jau piektajā gadsimtā pirms Kristus astronoms Metons no Atēnām radīja daudz precīzāku kompensācijas sistēmu 19 gadu cikla veidā, kurā papildus mēnesis tika iekļauts septiņas reizes. Tas savā precizitātē ievērojami pārspēja astoņu gadu ciklu, jo šajā 19 gadu ciklā neprecizitāte bija tikai mazliet vairāk kā divas stundas, taču astoņu gadu ciklā šī atšķirība bija pusotra diena. No vēlāku laiku astronomiem, kuri radīja vēl precīzākus aprēķinus, speciālu vietu ieņem Hiparks no Nīkajas ( 180. - 120. pirms Kristus). Fakts, ka ik pēc katriem deviņpadsmit gadiem Saules un Mēness ceļš gandrīz pilnīgi sakrīt, bija zināms arī babiloniešiem. Faktiski tiek uzskatīts, ka ķīļrakstos ir atklāts, ka babilonieši deviņpadsmit gadu ciklu ar mēnešu iestarpinājumiem ir lietojuši jau no Nebunasara (Nabonnassar) laikiem, tātad jau ilgi pirms Metona. Pat, ja tas vēl nav pierādīts, deviņpadsmit gadu cikla lietošana persiešu un seleucīdu ērā var tikt pieņemta kā apstiprināta, kaut arī vēl nevar pilnīgi precīzi pateikt, vai prioritāte pieder grieķiem vai babiloniešiem (kā tas tiek pieļauts).

Tātad babiloniešiem bija zināšanas par deviņpadsmit gadu cikla lunāro kalendāru. Tie to izprata jau ilgi pirms filozofa Metona. Kaut arī attiecībā uz Babilonu tas nav pierādīts, deviņpadsmit gadu cikls persiešu un seleucīdu ērā var tikt pieņemts kā pārbaudīts. Šarers nav pilnīgi pārliecināts par to, vai prioritāte pieder grieķiem vai, kā tas ir iespējams, babiloniešiem. Tiks atklāts, ka tas ir bijis jau pat ilgi pirms babiloniešiem.

Šarers atzīmē:
# "Ka deviņpadsmit gadu cikls ticis izmantots Arsacīdu (Arsacides) karalistē pirmajā gadsimtā pirms Kristus. Un arī pēc Kristus, un uz to norādīja T. Reinahs pēc monētām, kurās 287., 317. un 390. seleucīdu ēras gadi tikuši attēloti kā iestarpinātie (papildinātie) gadi. Cik tālu progresējuši bija jūdi šajā starpderību periodā? Protams, viņiem par to bija savas vispārējas zināšanas, taču, ja vien mēs visi neesam smagi maldināti, Jēzus laikā viņiem vēl arvien nebija fiksēts kalendārs, un, balstoties uz tīri empīriskiem novērojumiem, tie katru jaunu mēnesi iesāka ar jauna Mēness parādīšanos, un, balstoties uz tādiem pašiem novērojumiem, jūdi pievienoja vienu mēnesi trešā vai astotā gada pavasarī, saskaņā ar likumu, ka Neraudzētās maizes svētkiem (Pasaham) ir jāiekrīt pēc pavasara ekvinokcijas".

Ar Šarera komentāriem par kalendāru un starpderību periodu sākas raksts par Dieva kalendāru. Dieva kalendārs sniedzas atpakaļ līdz pat radīšanai. Dieva kalendārs nav atkarīgs no tā, ko jūdi darīja Jēzus Kristus laikā, un mēs šeit redzēsim, kādēļ Šarers nav pilnīgi izsmeļošs un nekļūdīgs attiecībā uz šo lietu. Mēs zinām, ka šī novērošanas sistēma tika ieviesta vēlākā laikā un lietota saskaņā ar konjunkcijas aprēķiniem, lai tādā veidā, acīmredzot, atvieglotu tradīcijas. Zinātnieki ir vienisprātis, ka gan samariešiem, gan sadukejiem ir tā pati sistēma, kas balstās uz konjunkciju un kura tika aprēķināta un pasludināta vismaz astoņus mēnešus iepriekš, it sevišķi samariešu gadījumā. Šo aspektu mēs apskatīsim nedaudz vēlāk. Savos argumentos Šarers nav spēris loģisku soli, lai norādītu, kāpēc jūdi sāka nodarboties ar novērošanu, kad viņi zināja labāk, un kādēļ viņi vispār izvirzīja novērošanas jautājumu Tempļu perioda beigās. Mēs redzēsim, ka farizejiem ar savām viltībām nebija varas izvirzīt šo jautājumu Tempļu periodā.

Var diezgan droši pieņemt, ka samariešiem šāds kalendārs ir jau vismaz 2500 gadus, un ka kalendāras un Sabati un sistēma, kuru tie lieto šodien, balstoties uz konjunkciju, ir tāds pats kalendārs un Sabati, kādus viņi ievēroja Tempļu periodā un pirms tā. Ibrahima Jakuba - samariešu Bībeles komentētāja komentāri norāda, ka samariešu prakse realizējās, balstoties uz konjunkciju. Dienu viņi sāka vakarā vai krēslas laikā. Viņiem bija 14. un 15. datuma svētki, kurus Sabata ievērojošās Baznīcas ir svinējušas divtūkstoš gadus (sk. Ceturtā baušļa loma vēsturiskajās Sabatu ievērojošajās Baznīcās (Nr.170) ,1998. gada redakcija). Viņi upurēja Nisana mēneša 14. datuma vakarā, dienas baigās un ieturēja maltīti 15. Nisana vakarā, visu nosakot, pamatojoties uz konjunkciju. Bez tam, viņi, līdzīgi sadukejiem Tempļu periodā, Pentakostu svinēja Svētdienā, piecdesmit dienas pēc kūļu Svētdienas Neraudzētās maizes svētkos (sk. John Bowman (ed. and tr.), Samaritan Dokuments relating to Their History, Religion and Life, Pittsburg Original texts and Translation Series Number 2, pp.223-237).

Nav pierādījumu tam, ka samarieši būtu mainījuši sistēmu vai ka viņi vai citas iepriekšminētās tautas nebūtubijušas spējīgas precīzi aprēķināt konjunkciju jau ilgi pirms otrā Tempļu perioda. Ja jūdi otrā Tempļa perioda laikā "pazaudēja" šīs zināšanas, tad viņi to ir darījuši tīši, lai ieviestu savas tradīcijas. Baznīca šīm tradīcijām kalendāra un Jaunā Mēness noteikšanā, izņemot visignorantāko judaizācijas periodu pēcreformācijas laikā, nekad nav sekojusi. Rabīniskais jūdaisms savā kalendārā trešā gadsimta laikā no Babilonas arī ieviesa pagānu svētkus un sistēmas. R. Zamuels Kons, galvenais Budapeštas rabīns 1984. gadā ir aprakstījis sabatariešu Baznīcas praksi Reformācijas perioda laikā. Viņš piezīmē, ka sabatiešu Baznīca tur ir noteikusi kalendāru, pamatojoties uz konjunkciju (ar vienu izmaiņu no samariešu prakses). Viņš apskata arī faktu, ka vēlākie judaizētāji (pēc Simona Peči) Transilvānijā ir sekojuši Rosh HaShanah jeb Jaunajam Gadam, ko svinēja Tirši pilsētā, un kas bija pierādījums jūdu ietekmei. Viņš piezīmē, ka RoshHaShanah jūdaismā netika ieviests līdz pat pēctempļa periodam trešajā gadsimtā. Dr. Kons darbā Sabbatarians and Transilvania attiecībā uz šo svarīgo faktu konstatē, ka tas iesācies trešajā gadsimtā (atsaucoties uz Talmuda RoshHaShanah 8a at.n. 18. līdz 7. nod.) (red. V. Kohs, tulk. T. MakElvains un B. Roks, CCG izdevējs, ASV, 1998, 58, 106. lpp.) Bibliski Jaunais Gads ir Abib mēnesī, kurš ir pirmais mēnesis.

Attīstība no sākotnējā tīrā bibliskā kalendāra uz rabīnisko kalendāru, kurš tika ieviests no Babilonas, sākot ar rabīnu Hillelu II 358. gadā, bija diezgan ilgi pastāvējusi, un vajadzēja iesakņot tradīcijas, lai attaisnotu šīs pārmaiņas. Mišna, kura tika sastādīts apmēram 200. gadā un uz kuras balstoties vēlāk kā komentārs tika uzrakstīts Talmuds, vairāk vai mazāk šo procesu ir pierakstījusi ar komentāriem un citētām atoritātēm.

Vēlāk mēs redzēsim, ka Tempļa perioda Kalendārs bija balstīts uz sadukeju aprēķiniem, un farizeju aprēķini jeb sistēma stājās spēkā tikai pēc Tempļa sagraušanas 70. gadā. Mišna piemin daudzas prakses, kuras modernais jūdu kalendārs traucē īstenot. Šis kalendārs netika pavisam pilnveidots līdz pat Hillela II laikiem (358.g.), un tas pārcieta modifikācijas līdz pat 11. gadsimtam. Detaļas un pārmaiņu pretrunas ir aprakstītas rakstā: The Calendar and the Moon: Postponements or Festivals (Nr. 195)

Mišna (aptuveni 200.g.) norāda, ka Svētās Dienas atkārtotos gadījumos iekrita pirms un pēc Sabata, kas nozīmē, ka tradīcijas un sistēma, ko farizeji izstrādāja, nebija piemērotas vēl pat līdz tam laikam, kad tika sastādīta Mišna (Soncino Talmud: Shabbat 15:3; Sukkah 5:7; Arakhin 2:2; Hagigah 2:4. Atkāpšanās pie Sabata bija plaši izplatīta. Hagigah 2:4 norāda uz konfliktu, kas šajā laikā attīstījās (200.g.) starp pro un anti Svētdienas Pentakosta atbalstītājiem ((Nr. 190) un tālāk).

Ir neiespējami, ka atceltā sistēma un pašreizējais jeb modernais jūdu kalendārs ir ticis ievērots Kristus laikā.



Mišnā ir arī aprakstīts, ka pastāv četri Jaunie gadi, un ka pirmā Nisana diena ir ķēniņu un svētku Jaunais gads (Tas ir apskatīts arī rakstā The Night To be Much Observed (Nr. 101)), kurš apraksta samariešu paradumus Pasahā. No šīs laika notaikšanas Mišnā mēs varam redzēt, ka datumi Ezras un Nehemijas Grāmatās bija attiecināmi uz 1. Nisana mēnesi, nevis uz 1. Tirši mēnesi (Reading the Law with Ezra and Nehemiah (Nr. 250)). Tirši šajā laikā tika izmantots gadu rēķināšanai, Sabata gadu un Jubileju aprēķināšanai (Rosh Hashanah 1.1 E (3)). Mēs redzam, ka Tirši apzīmējums, kas ienācis no Babilonas, kā to apgalvo R. Elizars un R. Simeons (sk. turpat 1.1), pirmo reizi ticis pieminēts Mišnā. Tempļu periodā tas netika ievērots kā Jaunais Gads. Mišnā ir arī mēģinājums nošķirt sākumu līdz 1.Elula mēnesim (sk turpat 1.1), kad jādod desmitā tiesa no liellopiem. Šamai Nams Jauno gadu kokiem turēja 1. Šwbatā, taču Hillela nams to svinēja šī mēneša piecpadsmitajā dienā. Pilnā Mēness jaunais gads ir pilnīgi pagāniska prakse, kura arī ir ienākusi no Babilonas, un nav šaubu, ka tas ir saistīts ar stādīšanu, vadoties pēc mēness fāzēm. Visi šie nosacījumi ir pēctempļu laika rabīniskais jūdaisms. Tikai trešajā gadsmitā, kā mēs redzam, rabīni ieviesa Tirši mēnesi. Tas un atceltā sistēma, pretēji Dieva Vārdam, tagad valda pār Jūdaismu.

Encyclopedia Judaica šo faktu apskata šķirklī Fixing Rosh HaShanah (New Years Day).
# Fixing Rosh HaShanah (Jaunā Gada diena). Gads sākas 1. Tirši, kas nav Molada diena, jo šeit pastāv vairāki šķēršļi jeb apsvērumi, ko sauc par Dehiyyah, nosakot mēneša pirmo dienu (rosh hodesh). Katrs dehiyyot var radīt divu dienu atcelšanu: (1) Galvenokārt lai aizkavētu Grēku Nožēlas Dienu (Tirši 10. diena) no tās iekrišanas Piektienā vai Svētdienā un Hoshana Rabba dienu (Sukkotas septīto dienu; 21. Tirši) no tās iekrišanas Sestdienā, un daļēji arī, lai kalpotu astronomiskiem nolūkiem.. (2) Tikai pilnīgi astronomisku iemeslu dēļ, kad Rosh HaShanah tiek novēlots par vienu dienu, ja Moladsi iekrīt dienvidū vai vēlāk (turpat 44. lpp).

Tre?ais un ceturtais dehiyyah ir daudz sarežģītāki noteikumi, kuros iesaistīti specifiski Molada laiki un konsekventa 1. Tirši atlikšana. Šie moladot ir saklasificēti kopā ar konkrētām atlikšanām Encyclopedia Judaica šķirklī. Šis atlikšanas noteikums nebija pazīstams Kristus laikā un Talmuda sarakstīšanas laikā. Mišna un Talmuds, komentējot skaidri parāda, ka Grēku Nožēlas Diena iekrita vai nu Piektdienā vai Svētdienā līdz pat Mišnas sastādīšanai, tātad arī Kristus laikā divus gadsimtus pirms tam.

Mēs redzam arī to, ka mēnešu noteikšana ir atšķirīga arī no tā, kā tas ir Jūdu kalendārā.
# (Arakhin 2:2): Viņi neskaitīja mazāk kā četrus pilnus mēnešus gadā un (gudrajiem un zintniekiem) nekad nebija bijis vairāk kā astoņi mēneši.

Tādā veidā nav iespējams, ka atlikšanas ir bijušas Kristus laikā. Mēs turpinām lasīt:
# ...pašreizējo sistēmu ir domāts aizvietot (uzsvars pievienots) ar sistēmu, kas balstīta uz īstām vērtībām (pretēji galvenajām vērtībām0, lai būtu daudz tuvāk agrākajam jūdu kalendāram, kurā Jaunie Mēne?i (fāžu dienas (tas ir, intervāla garums starp īsto konjunkciju, un jaunā Mēness parādīšanos)) un iestarpināšana tika noteikta uz novērojumu un aprēķinu pamata (turpat, 47. lpp.)

Ievērosim, ka šie komentāri norāda uz to, ka aprēķini bija balstīti uz patieso konjunkciju, balstoties uz fāzēm, kuras nav redzamas, un novērojumiem, kuri tika izvirzīti, lai apstiprinātu to, kas jau bija zināms mēnešiem un gadiem iepriekš. Termins "mēness fāzes" ir radies no vārda "fāze", un tas vienmēr ir attiecināts uz Jaunu Mēnesi, kad tas ir pilnīgi tumšs, tā pirmo ceturksni un tā otro ceturksni. Pusmēness nekad nav bijis uzskatīts par īstu mēness fāzi, tādā nozīmē, kā to izmanto attiecībā uz Jauno Mēnesi.
# Vēsturiski. Pamatojoties uz tradīciju, atsaucoties uz Haiju Gaonu (miris1038. gadā), pašreizējais jūdu kalendārs tika ieviests Hillela II laikā aptuveni 358/58. gadā...Tomēr nebūtu pamatoti piedēvēt Hillelam II regulāras iestarpināšanas kārtības izveidošanu, viņa pilnīga dalība tāda fiksēta kalendāra izveidošanā, kāds tas ir pašlaik, ir apšaubāma. (turpat, 48.lpp)

Šeit piezīmēsim, ka modernais jūdu kalendārs netika pilnīgi nofiksēts līdz pat vienpadsmitajam gadsimtam, kā to apgalvo "Judaica". "Encyclopedia Judaica" norāda uz iestarpināšanas neregularitātes koncepciju, sakot, ka iestarpināšana notika neregulāri:
# Iestarpināšana bija pa daļai atkarīga no dominējošajiem agrokulturālajiem produktiem un sociālajiem apstākļiem.... Vārpu stāvoklis ir atkarīgs no Saules pozīcijas gada ceļā (turpat, 49.lpp.).

Tomēr mēs zinām, ka saduķejiem un samariešiem nebija šādas neregularitātes problēmas un Jaunais Mēness tika pasludināts ar uguns iedegšanu no Olīvu kalna, austrumos no Kidronas tempļa (raksts Messiah and Red Heiffer (Nr.216)). Tikai vēlāk, kad farizeji pēc Tempļa sagraušanas uzņēmās vadību un ieviesa atcelšanu pēc novērojumiem, samariešus apsūdzēja uguns iedegšanā nevietā. Tempļa periodā šādas problēmas neeksistēja. Makabeja laikā Joans Hirkans sagrāva telti Gericimas (Gerizim) kalnā, taču viņu reliģija palika nemainīga. Hirkans apspieda farizejus, un tikai kādus deviņus gadus Aleksandra valdīšanas laikā viņiem bija kaut kāda ietekme. Savu intrigu dēļ viņi tika apspiesti arī Hēroda laikā. Sadukejiem un viņu sistēmai bija kontrole pār Templi gandrīz nepārtraukti līdz pat tā sagrābšanai un sagrāvei 70.gadā (sk. Nr 101). Farizeji apsūdzēja pat pašu Kristu, ka viņš ir samarietis (Jāņa 8:48). Kā mēs no teksta redzam, tas bija tādēļ, ka viņš noliedza viņu mācību un tradīciju patiesumu. Viņš ievēroja Tempļa svētkus, kuri tika noteikti pēc sadukeju un samariešu sistēmas, kas bija balstīta uz konjunkciju, un kas bija oriģinālā Tempļa sistēma (sk. tālāk). Džona Bovmana darbā The Samaritan problem Studies in the Relationships of samaritanism, Judaism and Early Christianity (Tr. Alfrēds M. Džonsons, Pitsburgas Teloģiskā monogrāfiju sērija Nr. 4 , Pickwick Press, Pittsburg, Pennsylvania, 1974, 1. nod, 1. lpp) mēs redzam, ka ziemeļu karalistē samarieši atradās pat pēc izklīdināšanas 721. gadā pirms Kristus un samariešu emigranti dzīvoja Ēģiptē un Sīrijā līdz pat 18. gadsimtam. D?ons Bovmans saka:
# "Tā kā daudzi samariešu pieraksti ir pieejami Eiropas bibliotēkās, vienmēr ir palicis noslēpums, kādēļ kristīgie zinātnieki, kuri kopš Jozefa Skalingera (1540-1609) laikiem ir zinājuši par samariešu izdzīvošanu, vēl arvien atkārto tos pašus pieņēmumus par samariešiem, kādus izteica jūdi pēcBabilonijas, Mišnas un Talmuda laikos un kuri caur kristīgo Baznīcu tēviem ir kļuvuši par kristīgās zinātnes tradīciju.

... Kumrāna atklāšana daudzus zinātniekus ir uzvedinājusi uz bieži lietoto jautājumu un viegli pieņemamo ideju par "normatīvo jūdaismu" un rabīniskajiem avotiem kā pamatotiem kritērijiem attiecībā uz 1. gadsimta jūdaismu. Tātad, tas ir raksturīgi atkal un atkal precīzi pārbaudīt vai samarieši kā pirmā jūdu sekta, kurai nav neatkarīgu tradīciju un paražu, ir vai nav saglabājusi paražas un uzskatus, kas būtu vecāki par tiem, kurus rabīni 2. gadsimtā pēc Kristus (un vēlāk) vēlējas padarīt par svētiem pasniedzot tos kās mutiskas tradīcijas no Mozus laikiem, kas ir nonākuša pie viņiem kā vienīgā un īstā Izraēla uzticības personām".

Iemesls, kādēļ samariešu pozīcija nav atklāti studēta ir vienlīdz atkarīgs gan no pašiem samariešu priesteriem, gan arī no jūdiem.







Dieva Kalendārs

Genesis (1.Mozus) 1:14-19;
# Un Dievs sacīja: "Lai top spīdekļi debess izplatījumā; tie lai atšķir dienu no nakts un lai ir par zīmēm, kas sadala laiku dienās un gados, (15) un ir par spīdekļiem debess izplatījumā, kas spīd pār zemi." Un tā notika. (16) Tad Dievs radīja divus lielus spīdekļus: lielāko spīdekli, lai tas valdītu pār dienu, un mazāko, lai tas valdītu pār nakti, kā arī zvaigznes. (17) Un Dievs lika tos debess izplatījumā, lai tie spīdētu pār zemi (18) Un valdītu pār dienu un nakti un lai atšķirtu gaismu no tumsas. Un Dievs redzēja to labu esam. (19) Un tapa vakars un rīt - ceturtā diena.

Vārds, kas šeit apzīmē spīdekļus, ir m'aor, kas nozīmē gaismu saturošu priekšmetu (Exodus 25:6; 27:20; 35:14). Genesis 1:3 ir rakstīts: lai top gaisma. Oriģinālā "tapt" nav darbības vārds, tātad mēs runājam par sistēmas priekšnoteikumu sekojošām aktivitātēm.

Pamatojoties uz Genesis stāstījumu, gaisma netika lokalizēta līdz pat radīšanas ceturtajai dienai. Tas ir norādījums uz secību Dieva darbībā radīšanas procesā. Radīšanas ceturtā elementa aktivitātes secībai bija jārada gaismas dienas un nakts nodalīšanai un lai apzīmētu, lai noteiktu sezonas, dienas un gadus (Genesis 1:14).

Kalendāra secība, kādu ir radījis Dievs, ir nosakāma pēc debesu ķermeņiem. Tātad debesu ķermeņu kustība un pozīcija ir kalendāra noteicošais faktors. To varēs redzēt attīstāmies cauri Bībelei, un tas ir centrālais noteicošais faktors.
# Psalms 104:19. Tur radīji mēnesi laika noteikšanai un sauli, kas pati zina savu gaitu.

Tātad noteicošais faktors ir nevis Saule, bet gan Mēness. Saule operē attiecībā tikai uz dienu un kā centrs gada sākumam no ekvinokcijas.

Diena

Ir arī pieminēts, ka vakars un rīts rada dienu. Vakars ir pirms rīta jeb dienas. Tātad diena tiek noteikta no iepriekšējā vakara saulrieta līdz dotās dienas saulrietam.
# Levicitus 23:32: Šī lai jums ir lielā dusēšanas diena (sabatu sabats), un nožēlā pazemojiet savas dvēseles, gavēdami līdz mēneša devītās dienas vakaram; no vakar līdz nākamam vakaram turiet savu atpūtu sabatā.

Šis uzskats, ka diena sākas vakarā, tas ir, tad, kad Saule ir norietējusi, Mišnas laikā konsekventi tika ievērots pat jūdu vidū. Tā bija normāla dienas noteikšanas metode vairumam tautu, un tā bija angliski runājošu cilvēku prakse līdz pat deviņpadsmitā gadsimta sākumam (sk. tālāk).

Mi?na:
# (Besah 2:1) Svētkos, kas sākas Sabata vakarā (Piektdienas vakarā), cilvēkam nevajadzētu gatavot ēst sākot svētku dienu (Piektdienu). Bet viņš iepriekš sagatavo ēdienu svētku dienai, un ja viņš kaut ko atliek malā, viņš to ir atlicis lietošanai Sabatā. Un viņš sagatavo ceptu ēdienu svētku dienas priekšvakarā (Ceturtdienā) un paļaujas uz to ( lai sagatavotu ēdienu Piektdienā) arī Sabata dienai. (2:2) ja svētku diena iestājas dienu pēc Sabata (Svētdienā), Šamai nams saka: "Viņi visu iegremdē pirms Sabata". Un Hillelea nams saka: "Darbarīki ir jāiegremdē pirms Sabata. Bet Sabatā cilvēks var iegremdēt pats sevi".

Shabbat 15:3: "Viņi salocīja apģērbu pat četras vai piecas reizes. Un gultas viņi pārklāja naktī uz Sabatu, lai lietotu tās Sabatā, bet neklāja tās Sabatā, lai lietotu pēc Sabata. D. R. Išmaels saka: "Viņi salocīja drēbes un pārklāja gultas Grēku Nožēlas Dienā, lai lietotu tās Sabatā".

Šis teksts norāda, ka Mišnas sastādīšanas laikā Grēku Nožēlas Diena iekrita Piektdienā.
# (Sukkah 5:7) Trīs reizes gadā visi priesteri novēro ziedojumu mielastus un Parādīšanas Maizes dalīšanu. Pentakostā viņiem bija jāsaka: "Šeit tev ir neraudzēta maize, un šeit ir raudzēta maize priekš tevis". Priesteris novērotājs, kurā kalpošana ir nozīmēta šajā nedēļā, ir tāds, kas izpilda visas ikdienas ziedošanas, kas tiek pienestas dēļ zvērestiem, kā arī no brīvas gribas, un citas publiskas ziedošanas. Un tas izpilda visu. Svētku dienā, kas ir blakus Sabatam, vienalga pirms vai pēc tā, visi priesteri novērotāji bija līdzīgi Parādīšanas maizes dalīšanā.

Stāstījums par kuģa avāriju un Pāvilu norāda uz to, ka diena sākās vakarā un dienai sekoja nakts ar divdesmit četru stundu intervāliem. No šī teksta mēs varam redzēt arī to, ka pirmajā gadsimtā diena nesākās no pusnakts.
# Ap. Darbi 27:27-30: (27) Jau četrpadsmito nakti vējš mūs dzina pa Adrijas jūru, kad ap nakts vidu jūrnieki manīja, ka tuvojas zemei. (28) Izmetuši lodi, viņi izmērīja divdesmit asis, un mazliet tālāk atkal izmetuši, viņi izmērīja piecpadsmit asis. (29) Baidīdamies uzskriet kaut kur uz klintīm, viņi izmeta no kuģa pakaļgala četrus enkurus un gaidīja dienu austam. (30) Bet kad jūrnieki mēģināja bēgt no kuģa un nolaida jūrā laivu, izlikdamies, it kā gribētu no priekšgala izmest enkurus, (31) Pāvils virsniekiem un kareivjiem sacīja: "Ja šie nepaliek kuģī, jūs nevarat tikt izglābti."(32) Tad kareivji pārcirta laivas virves un ļāva tai nokrist. (33) Kamēr diena vēl nebija aususi, Pāvils visus pamudināja kaut ko ēst, sacīdams:"Šodien ir četrpadsmitā diena, kamēr jūs nemitīgās gaidās esat palikuši neēduši un neko neesat baudījuši."

Dienas sākuma pārmaiņa uz pusnakti bija vēlāk Romas Baznīcas izgudrojums, un tam nav nekāda sakara ar agrākiem periodiem. Liekas, ka izņemot vienīgi itāļus, visām pārējām nācijām bija vienāda vai līdzīga prakse attiecībā uz dienas sākšanos.

Bībeles raksti jau no Mozus laikiem norāda uz to, ka tika saprasts, ka diena sākas vakarā un, kā mēs jau redzējām, Grēku Nožēlas Diena tika atzīmēta no saulrieta līdz saulrietam, sākot ar devīto mēneša dienu un turpinot līdz desmitās mēneša dienas saulrietam (Levicitus 23:32). Termins "saulriets" ir apskatīts citos tekstos.

Šī prakse tika turēta nemainīga, un to mēs varam redzēt no Nehemijas atjaunošanas, kad Sabats tika aizsargāts, aizslēdzot pilsētas vārtus no vakara līdz vakaram.
# Nehemijas 13:19. Un kad Sabata priekšvakarā Jeruzālemes vārtos metās krēsla, es sacīju, lai aizslēdz vārtus un noteicu, lai tos neatver līdz sabata beigām. Un es iecēlu kādus no saviem kalpiem par vārtu uzraugiem, lai neviena preču nasta neienāktu sabata dienā.

Šis teksts parāda, ka pirms Sabata kļuva tumšs. Šeit lietotais darbības vārds ir tsalal, un tas nozīmē:
# saistīts ar tsel '"ēna" un apzīmē, "kad vārtiem sāka parādīties ēnas" vai arī, "mest garas ēnas" (Soncino 19. Pants)

Šis Soncino ietvertais skaidrojums ir svarīgs attiecībā uz tradīciju noteikt laiku sākot no saulrieta. Tas sākas kad kļūst tumšs. "Garas ēnas" ir vēlā pēcpusdienā, tieši pirms satumšanas. No teksta mēs varam izsecināt, ka būtībā Sabats sākās tad, kad bija tumšs. Tā diena sākas ar to, ko mēs saucam par vakara navigācijas krēslu, kad kļūst tumšs. Rabīniskais nosacījums bija, ka diena sākas tad, kad vairs nebija iespējams noteikt atšķirību starp sarkanu un zilu diegu. Šī gaismas pazušana notiek Vakara Navigācijas Krēslas beigās. Ir četri krēslas veidi: 1. Civilā krēsla, kad Saule atrodas trīs grādus virs horizonta, un no tās vadās, iededzot ielu apgaismojumu, 2.Vakara Navigācijas Krēslas sākums, kad Saule ir sešus grādus zem horizonta. 3. Navigācijas Vakara Krēsla, kad Saule ir deviņus grādus zem horizonta un; 4. Astronomiskā krēsla, kad Saule ir divpadsmit grādus zem horizonta. Attiecībā uz Navigācijas Vakara Krēslu, tas nozīmē tumsu. Navigācijas Vakara Krēslas sākums ir moments, kad uz horizonta sāk satumst.

Visas nācijas, ieskaitot seno Izraēlu un jūdas ciltis, dienu sāka vakarā un tās sākumam sekoja nakts. Vispārēji tas attiecināms arī uz vāciešiem un teitoņiem. Sekojošais citāts no Džona Breidija darba (Brady's Clavis Calendaria I-II, London, 1812, 98,lpp) vēstī:
# "Dažādām tautām ir dažādi uzskati, un tās vēl aizvien nav vienisprātis par saviem diennakts periodu skaitļojumiem. Turki un muhamedāņi par dienas sākšanos uzskata krēslu, tajā pašā laikā itāļi, ne tikai dienas sākumu skaita no saullēkta, bet skaita divdesmit četras stundas bez remisijas, nevis divreiz 12, kā tas tiek praktizēts šajā valstī un Eiropā vispār, izņemot daļu no Vācijas, kur arī tiek skaitīts divdesmit četru stundu intervāls, ko viņi sauc par "itāļu stundām"... kaut arī garīdznieciskā diena visā Itālijā sākas pusnaktī, un Romas baznīcas rituāli tiek regulēti, vadoties no šīs paražas, ir jāpievērš liela uzmanība tam, ka civilajai dienai vajadzētu atļaut variēties attiecībā uz tās sākšanos, tādējādi saglabājot variācijas ne tikai gandrīz visā Eiropā, bet arī attiecībā uz viņu pašu priekštečiem; it sevišķi runājot par saulrietu, kas nosaka civilo dienu..."

Tā mēs redzam, ka 1812. gadā, kad Napoleons atkāpās no Maskavas, diena vēl arvien sākās un beidzās vakara krēslas laikā islama tautās un citur un saullēkta laikā itāliešu vidū. Dienas sākšanās pusnaktī 1812. gadā vēl arvien bija Romas Katoļu baznīcas novirze, un no šī avota tas ieviesās Eiropā un Rietumos. Tas ir garīdzniecisks izgudrojums bez jebkādas bibliskas sankcijas. Vēl vairāk, Kristus runā par 12 stundu garu dienu un nakti, kas iestājas radot kopā divdesmit četras stundas, kā to noteica arī itālieši un astronomi. Neviens nesāka dienu ausmā, tas bija tikai otrais divpadsmit stundu periods. Divdesmit četru stundu diena ar sākumu pusnaktī ir, vēlāka pulksteņu standartizācijas kustība, saskaņojot tos ar Romas garīdzniecības tradīciju noteikto laiku, pulksteņu standartizācija būtu tikpat viegla un tā tam vajadzētu arī būt, ja to noteiktu no ausmas un tumsas ekvinokcijas, sākot pirmās stundas ar saulrietu (ar plkst. 18.00), un būtu plkst, 1.00 tagadējo 19.00 vietā un 17.00 būtu palicis kā plkst. 11.00, kā tas bija bijis gandrīz seštūkstoš gadus. Plkst. 7.00 tādā gadījumā būtu 1.00. Divdesmit četru stundu pulkstenī tas būtu plkst. 13.00. Tas būtu saskaņā ar Kristus mācību un tas tiks ieviests atkal līdz ar Jeruzalemes atjaunošanu.

Tam, ka garīdznieciskā laika skaitīšana sākās no pusnakts, par iemeslu bija gavēšana, jo viņiem bija no Bībeles un sākotnējās baznīcas atšķirīga gavēšanas prakse. Breidijs apgalvo, ka termins pusdienlaiks (noon) oriģināli nozīmē devīto stundu. Skaitot no 6.00, tas ir 15.00, "kad bija dziesmas laiks, kad, pēc senās baznīcas noteikuma, vienmēr dziedāja" (turpat. 99.lpp). "Noon" tagad ir pusdienlaiks vai nu tādēļ, ka mūki vienmēr pārkāpa gavēni, vai arī tādēļ, ka parastais pusdienu laiks bija dienas vidus. Mums to vajadzētu ņemt vērā, kad mēs lasām senos rakstus, kur pieminēts pusdienlaiks (noon). Termins "brokastis" (luncheon) ir radies no kļūdainas vārda nuncheon izrunas, kas apzīmē noon dziesmu.

Daniēla grāmatas 7:25 aprakstītais visas vēstures laikā nav vairāk attiecināms uz sabiedrību un vēsturi vairāk kā uz Eiropu no deviņpadsmitā gadsimta līdz mūsdienām. Tas aizsākās Romā otrajā gadsimtā un tagad strauji tuvojas savām beigām.

Angļu vārds "diena" (Day) ir cēlies no Sakšu vārda Daegi. Šis v;ards, liekas, ir saistīts ar Romiešu Dies jeb Diis. Senie romieši dienām, ko viņi sauca par Dii jeb dieviem, (turpat, 100.lpp) deva planētu vārdus un šis termins tika attiecināts uz zemes divdesmit četru stundu rotācijas periodu.

Sakšiem viņu valodā Raksti kļuva pieejami Karaļa Atelstana laikā 940. Gadā, kurš uzlika soda naudas par satiksmi Svētdienā, jo no ceturtā gadsimta tika paredzēts aizvietot Sabatu romiešu sistēmā. Angļiem Svētdienas un Lieldienu sistēma tika uzspiesta ar Saksoņu varu un ar vitbijas Sinodi 663.gadā. Līdz tam laikam vairums no britiem bija Kvatro - deciman Sabatārieši (sk. rakstu The Quatro - Deciman disputes (Nr. 277)). Edgars (960.g) pasludināja, ka dienai ir jātiek turētai svētai no 15.00 svētdienā līdz pirmdienas iestāšanās laikam (Breidijs, 103-104. Lpp). Tā sagatavošanās laiks piektienā tika pārcelts uz sestdienu un atkal tika pievienots pilnīgi jauns papildus 12 stundu periods. Tā ir vienīgā zināmā paplašinātās dienas novirze, kad diena beidzas rītausmā (izņemot Ra pielūgšanu Ēģiptē).



Termins diena vispārējā nozīmē tiek izprast gan kā divpadsmit stundu, gan kā divdesmit četru stundu periods. Šo pēdējo periodu modernās un industriālās ēras astronomi sāka saukt par Nycthemeron. Tomēr senajiem cilvēkiem var piedot to, ka viņi terminu diena attiecināja uz abiem periodiem. Tieši šādi šo terminu lietoja tad, kad Bībele tika tulkota un tāda šī lietošana ir arī šodien (Breidijs, 97.lpp). Ghenesis 1:5 ir rakstīts...Un tapa vakars un rīts - pirmā diena. Šo domu vienkārši vajadzētu lasīt kā Pirmā diena. Soncino šo tekstu apskata kā rīts un vakars, viena diena. (Soncino Chumash, 2.lpp). Šis nodalījums ir balstīts uz Raši interpretāciju, secinot, ka Dievs šajā dienā bija vien kā Vienīgais, radot citas debesu būtnes otrajā dienā. Pašā Soncino tekstā tas netiek pārbaudīts vai pētīts un šādā veidā netiek interpretēts kādas citas autoritātes skatījumā (Greens The Interlinear Bible). Raši ir kļūdījies un rada nevajadzīgu tālāku kļūdu attiecībā uz genesis 1:1-2.

Vārdi "vakars" (ereb - arābiski "sajaukt, sajaukties") un "rīts" (boker - bakker - "meklēt" vai "pārbaudīt") norāda uz pretstatiem starp dienu un nakti. Ereb iezīmē gaismas sajaukšanos ar krēslu un boker iezīmē skaidro dienas gaismu, kurš ir laiks, kad ir iespējams atdalīt kvalitāti, kas to raksturo. (turpat).

Dienu apzīmējošais termins šeit ir vārds yōwm, kas ir sakne nelietotai formai no vārda būt karstam; tas nozīmē diena, kā siltās stundas. Kā saka Strangs, šis termis tika lietots, lai apzīmētu periodus vai nu burtiski no saullēkta līdz saulrietam vai arī no viena saullēkta līdz nākamajam, vai arī pārnestā nozīmē apzīmējot laika telpu associatīvā nozīmē un bieži lietojot kā apstākļa vārdu, tādā veidā apzīmējot paaudzi vai lakia posmus. Apgalvot, ka šī termina lietošana ierobežojas tikai gaismas stundu apzīmēšanā, ir absurds.

Termini, kas tika lietoti, lai apzīmētu tikai un vienīgi gaismas stundas, ir: Yōwmāmi, kas nozīmē dienā. (Deut. 28:66; Jozuas 1:8; utt); vai arī shachar, kas nozīmē agrā gaisma, kad aust saule (Jozuas. 6:15).

Lai apzīmētu nākošo dienu, jeb rītdienu, tiek lietots arī termins mochorath jeb morrow.(1.Sam. 30:17; Jonas 4:7)

Vārds boqer jeb boker (Soģu 6:2; 19:26; 2.Sam 13:4), kad tas tiek lietots burtiski no rīta līdz rītami tiek lietots kā dienu pēc dienas, un tas iespējams rada sajukumu, ja to apskata izolētā veidā.

Tā no detaļām mēs redzam, ka vismaz no Mozus laikiem, radīšanas stāstā, termins "diena" tika lietots iekļaujot gan vakaru gan rītu kā vienu dienu, jeb divdesmit četru stundu periodu. Nav cita racionāla veida, kā pārbaudīt šos argumentus.

Mēs redzējām ka Pāvilam Apustuļu darbos 27. Nodaļā bija tāda pati izpratne, to mēs redzējām Nechemijas grāmatā, un to mēs redzējām Mozus instrukcijās attiecībā uz Grēku Nožēlas Dienu, un kā mēs redzējām, tāda pati izpratne bija spēkā līdz pat deviņpadsmitajam gadsimtam. Tikai mūsu dienās laika ritums un likumi ir izmainīti tādā veidā, ka tas ietekmē dienas darbību.



Nedēļa

Nedēļas apzīmējums ebreju valodā ir cēlies no vārda shabuwa jeb shabua(SHD 7620). Šis vārds ir cēlies no vārda shaba, kas nozīmē būt pilnīgam. Tā ir primārā sakne, kas ir cēlusies un lietota t;ad;a nozīmē kā vārds sheba jeb shibah (SHD 7651). Šis vārds ir primārais skaitlis, kā svētā pilnība. Tādēļ šis termins SHD 7650 ir apzīmēts kā pilnīgais septiņnieks kā viena vienība. Tam ir arī tāda nozīme kā zvērēt vai nodot zvērestu.

Vārds "nedēļa" tātad ir cēlies no vai balstīts uz svētā dienu skaita, kas sastāda skaitli septiņi. Tātad Sabats ir sarežģīti saistīts ar skaitļa "septiņi" lingvistiskajām saknēm un pilnību. Nedēļu apzīmējošais vārds parādās Genesis 29:27-28 un Daniēla 9:27. Tas burtiski nozīmē būt savienotam septiņniekā. Tādēļ tā ir nedēļa (septiņas dienas), vai arī septiņu gadu periods.

Jaunās Derības vārds, kas apzīmē nedēļu ir grieķu vārds, kas cēlies no ebreju avota - sabbaton (SGD 4521 no SHD 7676 Shabbath). Tas apzīmē koncepciju par septiņām naktīm vai arī intervālu starp diviem Sabatiem.

Nedēļas periodu nosaka arī frāze, kas apzīmē pilnīgu jeb perfektu Sabatu. Šī frāze ir atrodama Pentakosta bauslī.
# Levicitus 23:15-21: (15) Tad jums būs skaitīt, sākot ar dienu pēc Sabata, kad jūsu līgojamais upura kūlis tika atnests, patiesi septiņus sabatus, tas lai būtu pilnas septiņas nedēļas. (16) Līdz tai dienai, kura seko septītajam sabatam, skaitiet piecdesmit dienas, un tad pienesiet tam Kungam jaunu ēdamo upuri. (17) No saviem dzīvokļiem jums būs pienest divas maizes par līgojamo upuri, kuras pagatavotas no divām desmitdaļām ēfas smalku kviešu miltu un ceptas no raudzētas mīklas; tas ir pirmās ražas upuris tam Kungam. (18) Līdz ar tām maizēm kopā jums būs upurēt septiņus gadus vecus, bez vainas jērus un vienu jaunu vērsi un divus aunus; tie lai ir tam Kungam dedzināmais upuris līdz ar jūsu ēdamo upuri un vīna dzeramiem upuriem kā uguns upuris tam Kungam par patīkamu smaržu. (19) Tāpat jūs sagatavojiet āzi par grēku upuri un divus gadus vecus jērus par pateicības upuri. (20) un priesteriem tos būs šurpu turpu līgot līdz ar tām pirmās ražas maizēm par līgojamo upuri tā Kunga priekšā līdz ar abiem jēriem: tie ir svēti tam Kungam un pienākas priesterim. (21) Un tai pašā dienā jums būs sasaukt un turēt svētku sapulci, un nekādu darbu jums tad nebūs strādāt; tāds lai ir mūžīgs nolikums uz jūsu cilšu ciltīm it visos jūsu dzīvokļos.

Piecdesmit dienu periodā, kas sekoja iknedēļas Sabatam Neraudzētās Maizes Svētkos ir septiņi pilnīgi, jeb pilni Sabati. Šis periods tika saukts par Mielastu Svētkiem, kās to var spriest no vecās Derības rakstiem (Ex. 34:22; Deut. 16:10,16; 2.Laiku 8:13). Šeit ir lietots tas pats SFD 7620 vārds shabua. Vārds "Pentakosts" ir cēlies no termina "skaitīt līdz piecdesmit". Kā termins "pilnīgs" attiecinot uz Sabatiem, šeit ir lietot SHD 8549 tamiym, kas nozīmē pilnīgs. Ja tas liwtots kā lietvārds, tad tas nozīmē "integritāte" jeb "patiesība" - tātad - pilnīgums, jeb veselums. Tā, piecdesmit Pentakosta dienas ietver sevī sepiņas pilnīgas nedēļas. Tās sākas dienu pēc iknedēļas Sabata un beidzas arī dienu pēc iknedēļas Sabata, tas ir, Svētdienā. Tātad Pentakosts nevar iekrist Sivana mēneša 6. Datumā, jo tā šis skaitlis tiek sajaukts, un vairs nepastāv septiņas pilnīgas nedēļas jeb Sabati.

Sabatu apzīmējošais vārds (SHD 7676)ir atšķirīgs no tā, ko lietoja attiecībā uz mielasta dienu Sabatiem, kurus sauca par Shabbathown

(SHD 7677). Šis termins ir attiecināms uz visā mielasta Svētajām Dienām, nozīmējot sabatismu jeb Svēto Sienu, izņemot , ja runā pae Grēku nožēlas Dienu, kuru sauc par Shabbath shabbathown. Tās nozīme tādā veidā tiek dublēta un uzsver koncepciju par pašu Svēto Dienu. Termini, kas lietoti Levicitus grāmatā attiecībā uz piecdesmit dienu skaitīšanu, ir Sabbath nevis shabbathown, tādēļ, no šīm atšķirībām šajā nodaļā, ir pilnīgi skaidrs, ka šeit tiek runāts par iknedēļas Sabatiem, nevis par kādu no Svētajām Dienām, un Hilela vai moderno jūdu kalendārs ir kļūdains attiecībā uz Sivana mēneša 6. Datuma ievērošanu. Šis konflikts tiek apskatīts arī Mišnā, kur aprakstīts, ka Farizeji ieviesuši Sivana mēneša 6. Datuma Pentakostu, kurš tajā laikā varēja un arī iekrita blakus Sabatam. Tempļa sistēmā un pie samariešiem, Pentakosts vienmēr bija bijis pirmajā Nedēļas piektdienā vai svētdienā.
# (Hagigah 2:4) Pentakosts, kurš sākās ar piektdienu - Šamaja nams saka: "Slaktiņu diena (visa upurēšana, kuru izpilda lūdzot pēc kunga parādīšanās) ir vienu dienu pēc Sabata". Un Hilela nams saka: " Slaktiņa diena (visas upurēšanas) ir pēc Sabata. Un Augstais Priesteris neuzvelk savu tērpu. Un viņiem nav atļauts izpildīt žēlabu rituālu vai gavēt, un tas neatbilst uzskatam, ko pauž citi, ka Pentakosta datumam (vienmēr ir jāiekrīt) pēc Sabata (Svētdienā).

Sivana mēneša 6. Datuma Pentakosta atbalstītāji glābiņu meklē Sepuaginā (LXX). Omēr, šī versija, kaut arī tā ir agrās baznīcas standarta teksts, no Jamina laikiem pēc Tempļa sagrāves un izklīdināšanas, rabīniskā jūdaisma vidū tika noraidīta. VD teksti tika pat ļoti zīmīgi izmainīti, lai atbalstītu rabīnisko jūdaismu tajā laikā, un tādā veidā tie kļuva par Masorētisku tekstu. Viss šis izdevums par Penakostu Septuagintā (LXX) ir apskatīts rakstā Pentecost: Comparing Lev. 23:15-22 in the LXX (Nr. 173). Argumenti, kas tiek izvirzīti attiecībā uz šo tekstu saistībā ar Sivana mēnesi 6, jebkurā gadījumā ir kļūdaini.

Tempļa periodā Pentakostu svētdienā svinēja gan Tempļa priesterība gan arī samarieši. FF. Brjūs saka (The Illustrated Bible Dictionary, J. D, Douglas& N. Hillyer, red, IVP, 1980; raksts Calendar, 1. Daļa, 225.lpp)
# Būtībā Jūdu kalendārs Jaunās Derības laikos (vismaz pirm 70. Gada) tika rēķināts pēc saduķeju metodes, jo tas bija aprēķins, pēc kura tika regulētas Tempļa kalpošanas. Tā Pentakosta diena tika uzskatīta kā piecdesmitā diena pēc pirmā labības kūļa ievākšanas, tas ir, opiecdesmitā diena no pirmās svētdienas pēc Lieldienām (Lev. 23:15); jo tā vienmēr iekrita sv;etdienā, tāpat kā tas notiek kristiešu kalendārā. Farizeju aprēķins, kas par standartu kļuva pēc 70.gada, Lev. 23:15 grāmatā rakstīto interpretēja kā Neraudzētās Maizes svētku dienu nevis kā iknedēļas sabatu; tādēļ Pentakosts vienmēr iekrita mēne?a vienā un tajā pašā datumā (Sivana mēneša 6. Datumā).

Samarieši un Baznīca savu praksi attiecībā uz Pentakostu nav mainījuši kopš pirmā gadsimta. Tikai jūdaisms mainīja savu kārtību, un tas tika darīts, lai saglabātu ieviestās tradīvijas. Trinitāriešu baznīca ietekmēja to, kurā datumā iekrita pentakosts, tādēļ, ka tā manipilēja ar Lieldienu datumiem, tomēr tas vienmēr bija svētdienā, kā tas bija bijis Tempļa periodā un kopš Asīriešu gūsta, un Mozus laikiem. Samariešu prakse nāk no laika pirms pirmā tempļa izlaupīšanas un Jūdas gūsta 587. Gadā pirms Kristus, un tādēļ tā daudz precīzāk atspoguļo Pirmā Tempļa perioda praksi. Tradīcijas jūdos un farizeju sistēmā tika ieviestas no babiloniešu gūsta un vēlāk. Viņiem nebija nekādas ietekmes Tempļa praksē līdz tā krišanas un sagrāves periodam.

Septiņu Dienu Nedēļa

Koncepcija par septiņu dienu nedēļu ir noteikta Exodus 20:8-11.
# Exodus 20:8-11 (8) Piemini sabata dienu, ka tu to svētī. (9) Sešas dienas tev būs strādāt padarīt visus savus darbus. (10) Bet desmitajā dienā ir sabats, tā kunga, tava Dieva, dusēšana, tad nebūs tev nekādu darbu darīt, nedz tev, nedz tavam dēlam, nedz tavai meitai, nedz tavam kalpam, nedz tavai kalponei, nedz tavam lopam, nedz tam svešiniekam, kas ir tavos vārtos. (11) Jo sešās dienās ir tas Kungs radījis debesis un zemi, jūru un visu, kas tanīs atrodams, un septītajā dienā tas Kungs atdusējās; tāpēc tas kungs svētīja sabata dienu, lai tā būtu svēta.

Tā nedēļa ir noteikta saistošā kārtībā, kura fokusēta uz sabatu, jeb septīto nedēļas dienu, kura ir sestdiena. Angļu valodas termins ir cēlies no sakšu vārda Seator ( jeb arī Crodo (Breidijs)), kurš parasti tiek asociēts ar romiešu dievību Saturnu (Breidijs 122 - 123. Lpp). Daudzu tautu valodā šī diena tiek saukta par sabatu, vai arī citos terminos, kas radušies no šī vārda. Samuelle Bacchiocchi attīsta veselu vēsturi (From Sabbath to Sunday, Pntifical Gregorian University Press, Rome, 1977).



Mēnesis

Vārds mēnesis (month) ir cēlies no angļu valodas pirmvalodas vārda moon. Ebreju vārds ir chadash jeb chodesh (SHD 2320), kas nozīmē Jauns Mēness - tātad tas nozīmē kalendāra mēnesi. The New Brown-Driver-Briggs Gesenius Hebrew - English Lexion par šo vārdu saka (294. Lpp), ka tas nozīmē Jaunais Mēness jeb kalendārais mēnesis...1. Jaunais mēness kā diena vai reliģiski svētki. 2. Mēnesis kā mēnesis, kas sākas ar Jaunu Mēnesi. Nav nekādu šaubu par to, ka vēsturiski mēnesis sākās ar jauna mēness fāzi. Mēness vienmēr bija Tempļu perioda svētki un Augstie Priesteri tāpat kā sabatā šajā dienā devās uz Templi.

SHD 2314 šis vārds ir "chādar, kas nozīmē "apņemt" vai "iekļaut", noslēpt vai aizklāt. Piezīmēs par 2314 šis leksikons turpina (294.lpp): (kā kaut kas aptverošs) (tālāk) II. Noslēpt aiz aizkara, noslēpt, ierobe?ot. IV. Noslēpt kādu, arī nogaidīt, palikt vai palikt aiz arī kā zobena maksts.

Šī termina pamata doma ir skaidra kā jauna mēness pilnīga tumsa, nevis vēlākais pieaugums. Mēness pieaugšana ir apskatīta rakstā Zelta teļš (Nr. 222).

Vēl mēnesi apzīmējošs vārds ir SHD 3391 yerach (1. Ķēniņu 6:37; 8:2; 2.Ķēniņu 15:13; Cak. 11:8). Tas ir radies no nelietotas saknes ar nenoteiktu iezīmi un nozīmē lunāro mēnesi, tas ir mēnesi vai kalendāro mēnesi. Vēl kāds vārds ir kalkedāņu SHD 3393 yerach (Ezra 6:15), kur? saskan ar SHD 3391.

Mēness vārds, kad tas lietots tādā pat nozīmē kā saule, ir SHD 3394 vai SHD 3391. Tas var būt SHD 3842 (Jes. 24:23; 30:26). Vārd jaunam mēnesim (SHD 2320) latviešu valodā apzīmētu kalendāro mēnesi. Izņēmumi norāda, ka tiek uzrādīta noteikta diena (1.Sam. 20:5,18,24; 2.Ķēniņu 4:23; Ps. 81:3; Jes. 66:23; Ecēch. 46:1,6; Āmosa 8:5). Tā mēneši ir pirmie, otrie, trešie utt. Jaunie mēneši.

Tātad Jaunais Mēness ir centrālais punkts kalendārā mēneša noteikšanā. Tas veido pamatu mēneša periodu aprēķināšanai. Tā tas ir attiecībā arī uz visām Svētajām Dienām, kas nav Jaunie Mēneši pašas par sevi (sk. rakstus The New Moons (Nr. 125); The New Moons of Israel (Nr. 132) un arī The Harvests of God, The New Moon sacrifices and the 144 000 (Nr. 120)). Komentāri attiecībā uz mēnešiem, kas apskatīti rakstā The New Moons of Israel (Nr. 125), ir apskatīti nedaudz tālāk, lai norādītu uz to lietošanas secību un zīmīgumu.

Liekas, kas sakšu vārds Almanac ir radies no aramiešu vārdiem al un manach , kas nozīmē skaitīšana. Tomēr, vienīgais izņēmums Verstigans apgalvo, ka tas ir cēlies no vārdiem al mon aght vai al mon heed, jeb mēnešu vērā ņemšana. Taču pavisam noteikti, koncepcija par dienu sākšanos un beigšanos vakara saulrietā vai krēslā ir austrumu izcelsmes (Breidijs 42-43.lpp). Oriģinālie almanahi bija lunārā cikla kalendāri, kasbija iegriebti četrās koka plāksnēs, balstīti uz 29 vai 31 dienu sekvencēm, pamatojoties uz mēness ilgumu, nosakot konjunkcijas un pilnos mēnešus. Arī arābu praksē bija mainīgas dienu sekvences. Oriģināla sakšu almanaha kopija ir atrodama Breidija darbā 42- 43. Lpp. Pavisam antīks eksemplārs atrodas Sv. Džona Koledžā Kembridžā.





Gada Mēneši

Mēness ir simbolisks arī tāpēc, ka tas ir fāzēs. Jaunais Mēness pārstāv katra cikla sākuma aktivitāti. Gadā ir divpadsmit mēneši (bez iestarpinātajiem) (1.Ķēniņu 4:7; 1.Laiku 27:1-15). Tie ir vispārēji aprēķināti kā 30 dienu gari un tādīļ tie tie ir attiecināti kā pravietojoši (Gen. 7;11; 8:3-4; Num. 20:29; Deut. 21:13; 34:8; Est. 4:11; Dan. 6:7-13).

Lieldienu Mēnesis, kurš ir Nisans jeb Abibs, ir tā Kunga īpaši uzsvērts kā gada sākums (sk. arī Num. 9:1-3; 3:33; Jozuas. 4:19; ecēch. 45:18,21).

Šis sākums simbolizē Dieva Izraēla atbrīvošanu

No pasaules sistēmas (Gal. 1:4; Atkl. 14:4).

Abibs tiek noteikts no Jaunā Mēness, kas atrodas vistuvāk pavasara ekvinokcijai ziemeļu puslodē, kas sāk vasaras sezonu. Rudens ekvinokcija ziemeļu puslodē sāk ziemas sezonu. Šīs ir divas sezonas, ko min Bībele (Gen. 8:22; Ps. 74:17). Šī skaitļošana ir labi izprasta:
# Rudens ekvinokcijas ievērošana, tas ir " iziešana no gada" (sk. Ex. 23:16), un pavasara ziedoņa ekvinokcijas ievērošana, ko sauc par "gada atgriešanos" (1.Ki. 20:26); 2. Kor. 26:10), bija svarīga, lai kontrolētu kalendāru un, it sevišķi, svētkus. Tā gads sākās ar Jauno Mēnesi, kas ir vistuvēk ziedoņa ekvinokcijai, kad saule bija Auna zvaigznājā (Jos., Ant. 3.201 (labāk parādīts Ant. Antiquities of the Jews) III.x.5)), un Lieldienas četrpadsmitajā Nisana datumā iestājās kopā ar pirmo pilno mēnesi (Ex. 12:2-6). (The Illustrated Bible Dictionary, J.D Douglas&N. Hillyer, redaktori, IVP, 1980; šķirklis Calendar, 1. Daļa., 223.lpp.).

Mēneši tiek skaitīti secībā, lai gadu varētu identificēt un vēlāk nesajauktu (Ex. 12:2; 13:4; 2.Laiku. 30:2; Nech. 8:2). Mēneši un priesteru darbības secība ir uzskaitīti 1. Laiku 27:1-15. Numeri grāmatā 28. un 29. nodaļā Jaunie mēneši, kopā ar Sabatiem un Svētajāmdienām ir iekļauti kā dievkalpojuma dienas (Num. 28:1-2,11,14).

Metode, pēc kuras nosaka gada pirmo mēnesi (sauktu par Nisanu vai Abibu), ir tāda, ka Lieldienu periodam 14. Un 15. Nisanā ir jāiekrīt pēc ekvinokcijas. Tātad, sagatavošanās diena var iekrist ekvinokcijā, taču piecpadsmitajam datuma ir jāiekrīt pēc ekvinokcijas. Šie līdz Hilela revīzijai bija galvenie noteikumi. Noteikumu attiecībā uz Lieldienām Šūrers piemin savā pielikumā par Kalendāru.

Parasti mēneši tika nummurēti, un Rakstos visi mēneši nav nosaukti vārdos. Gada mēneši ir:

1.
2. Nisans (Marts- aprīlis) (vai Abib ; kānaanītiem)
3.
4. Iyyar (aprīlis- maijs) (vai Ziv; kānaanīti)
5.
6. Sivans (Maijs - jūnijs)
7.
8. Tammuz (Jūnijs- jūlijs)
9.
10. Ab (Jūlijs - augusts)
11.
12. Eluls (Augusts - septembris)
13.
14. Tir?i (Septembris - Oktobris) (vai Ethanims; kānaanīti)
15.
16. Marče?vans (Oktobris - Novembris) (vai Buls; kānaanīti)
17.
18. Čislevs (Novembris - decembris)
19.
20. Tebeths (Decembris - janvāris)
21.
22. Šebats (Janvāris - februāris)
23.
24. Adars (Februāris - Marts)
25.



Babilonie?u ekvivalenti ir:

1.
2. Nisanu: upurēšanas mēnesis
3.
4. Ayaru: lūgšanu mēnesis
5.
6. Simanu: ķieģeļu taisīšanas mēnesis
7.
8. Du-uzu: Tammuza mēnesis, jeb auglības dieva mēnesis
9.
10. Abu: lāpu mēnesis
11.
12. Elulu vai Ululu: šķīstīšanās mēnesis
13.
14. Te?ritu: sākuma mēnesis
15.
16. Arah-samna: astotais mēnesis
17.
18. Kislimu: nenoteiktas nozīmes
19.
20. Tebitu: iemērkšanas mēnesis
21.
22. Shabatu: vēju un lietus mēnesis
23.
24. Adaru: kulšanas mēnesis.
25.

Divpadsmit lunāro mēnešu cikls (354, 1/4 dienas) ir īsāks par solāro gadu (365 1/4). Tā kā pavasara Lieldienu - Mazota svētkus, kuri sāk agrikulturālo maltīti, vajadzēja noturēt gada sējas laikā, iemesls, kādēļ iestarpinātais mēnesis tika ievietots gada beigās, ir acīmredzams.

Lieldienām ir jāsakrīt ar pirmo ražu (kas seko ekvinokcijai) un tādēļ gada sākšanās ir atkarīga no mēness atrašanās tajā periodā, kad tikko sāk parādīties pirmā raža.



Vārds "Abib" nozīmē "zaļās vārpas", un tādas tika novāktas un kaltētas, kamēr tās vēl nebija baltas. Pirmās no šīm zaļajām vārpām tika nogrieztas un izmantotas kā līgojamais kūlis, sākot Pentakosta skaitīšanu. Jozuas grāmatā ieturētā secība ir tāda, pēclieldienu rītā, tas ir pirmā mēneša piecpadsmitajā datumā, ka viņi paņēma Svēto zemi un tad ēda vecos graudus, un manna beidzās (Jozuas 5:11). Zaļās vārpas nav pieminētas, jo viņi jaunās vārpas žāvēja Abiba mēnesī, pēc līgojamā upura, kas nenotika uzreiz pēc lieldienām. Tādēļ tika lietota vecā labība. Līgojamais upuris simbolizēja Mesiju, kurš bija pirmdzimtais no mirušajiem.

Garīgais simbolisms ir pats svarīgākais. Svētki ir atkarīgi no jaunajiem mēnešiem, nevis otrādi. Iestarpināmā mēness nosaukums ir WeAdar (vai un Adar), ko var pamatot uz M.Ned. VII.5 (sk. Interpreter's Dictionary of the Bible, 1. Daļa, 487.lpp). Rabīniskie aprēķini norāda, ka deviņpadsmit gadu periodā ir septiņi gadi, kuros ir papildus mēneši, kurus mēs saucam par Adaru II.

Kā mēs noskaidrojām, mēneši tiek noteikti pēc jaunajiem mēnešiem, un no katra jaunā mēneša, ar svētku aprēķināšanu un to demonstrēšanu īsto fizisko pļoaujas laiku ciklā, tiek demonstrēts pestīšanas plāns. Gads balstās uz simbolisku vai pravietisku gadu, kurā ir 360 dienas, ko sastāda divpadsmit mēneši ar trīsdesmit dienām (sk. rakstu The Harvests of God, the New Moon Sacrifices and the 144, 000 (Nr. 120) 144000 un svētku izpētei). To pazīst kā terminu reize. Šis periods pravietiski var tikt paplašināts attiecībā uz gadiem - līdz 360 gadiem. Septiņas reizes ir 2520 gadi, kur puse no šī perioda būtu 1260 gadi, reize, reizes un puse reizes, kas pieminēta Daniēla 12:7.



Tekstā Moses and the Gods of Egypt (Nr. 105) ir pieminēts, ka Dievs ar ēģiptiešu dieviem un sistēmu tika galā ar iziešanu (Exodus). Ar babiloniešu sistēmu Dievs tika galā, radot īstu baznīcas un kalendāra sistēmu. Vajadzētu ievērot, ka babiloniešu sistēma gadu sāka no sākuma mēneša Teshritu vai Tirshi. Sākot ar šo mēnesi Mesija iedibinās Jaunu Sākumu, kuru simbolizē Tauru svētki, Grēku nožēlas diena un Tabernakļa svētki.



Tirši tiek noteikts pēc jaunā mēneša, kurš ir Tauru svētki. Tas ir uzsvērts darbā The New Moons of Israel (Nr. 132), un tur ir pausta doma, ka sākuma mēnesis veido septīto mēnesi. Šeit ir uzsvērts, ka šī secība atspoguļo Mesijas kārtību, kas balstīta uz septiņu Baznīcu septiņām fāzēm. Šis zīmīgums ir izskaidrots darbā par Jaunajiem Mēnešiem. Svētku simbolisma izskaidrojums tiek atkārtots.
# Gads tika radīts tā, lai sāktos upurēšanas mēnesī, kas atspoguļoja Mesijas Lieldienu upuri. Šis mēnesis iesāka pļauju, kas bija pirmā secīgā pļauja, tas ir miežu novākšana. Tad Dievs turpināja pļaujas procesu katrā fāzē, kas kopumā ir trīs pļaujas periodi. Tie ir Lieldienas un Neraudzētās Maizes svētki, Nedēļu svētki un Tabernakļa svētki jeb Novākšana. Nedēļu svētki simbolizē Baznīcas pļauju pirms Mesijas atgriešanās. Tas ir process, kas notiek pašlaik.

Tātad Pentakosts ir iesākums secībai, kas turpinās piecus mēnešus no Šivana līdz Tirši, kaut arī no Nisana līdz Tirši secībā ir septiņi mēneši. Šie pieci ir akmeņi, kurus Dāvids izvilka no strauta (ak. Darbu David and Goliath (Nr. 126). Sardis un Laodiķeja ir likvidēta. Sivans iesāk ķieģeļu taisīšanu Dieva Templim. Secībā tālāk turpinās atdzimšanu (Du- uzu: Tammuz), lāpas (Abu: Ab), jeb Baznīcas sveces un izredzēto šķīstīšanos (Elulu: Elul). Tādēļ mēneši no Simanu (Sivan) līdz Teshritu (Tir?i) tiek ieskaitīti Kristīgajā simbolismā, likvidējot babiloniešu sistēmu. Lāpu nešana Ab mēneša 9.-10. Datumā tika pieļauta dēļ Izraēliešu elkdievības attiecībā uz Babiloniešiem.

Pavisam ir divpadsmit mēneši ar trīspadsmito mēnesis septiņas reizes katros devipadsmit gados. Deviņpadsmit gadi iezīmē pilnīgu ciklu. Šo periodu nosaka paši mēneši, kad tie rotē caur sezonām. Ciklā ir deviņpadsmit gadi un gadā ir deviņpadsmit upuri. Ir seši svētki, kas iekļaujami Izpirmkšanā plus divpadsmit Jaunie Mēneši un Līgojamā kūļa ziedošana (II Adara mēnesis ir septiņas reizes katrus deviņpadsmit gadus). Taures, protams, ir Jaunie Mēneši un svētki.

Līgojamā kūļa upurim, kad tie ir pārī ar svētkiem un Jaunajiem Mēnešiem, ir liela nozīme, kas tuvāk apskatīta darbā The Harvests of God, the New Moon Sacrifices and the 144,000 (Nr. 120). Iestarpināto mēnešu attiecībām piemīt Dieva attiecības vadot Izraēlu, un arī dievišķīgās sistēmas attiecības, kā tas ir pieminēts darbā The New Moons of Israel (Nr. 132). Visas Dieva radīšanas aktivitātes ir simbolizētas, un šie simboli atspoguļojas ne tikai debesu kustībā, bet arī Izraēla organizācijā un atbildībā. Izraēls gan kā nācija, gan arī kā Baznīca derība ir padots šīm attiecībām. (sk. darbu The Covenants of God (Nr. 152)).
# Attiecības ir noteiktas iestarpinātā mēness funkcijās, kas tiek iestarpināts divpadsmit normālajos mēnešos. Izraēls šo sistēmu atspoguļo ar ciltīm. Izraēlam ir divpadsmit ciltis. Tā, no ziemeļiem sākot ir: Dana, Ašer Napthali, Gada, Efraima, Manaseha, Benjamina (sk. Num. 10:11; Ecēch. 1;4). Levi cilts ir centrēta ap Tabernaklu. Tā pastāv divpadsmit ciltis, bet Jāzepam ir dzimšanas tiesības, un tās ir efektīvi sadalīts divās adaļās, lai radītu priesterības funkciju. Tā fiziskā izraēla funkcijas projekts radīšanas laikā tika ielikts zvaigznēs. Adars II pārstāv priesterību kā trīspadsmito cilti. Šis mēnesis parādās septiņas reizes ciklā.

Šis cikls atspoguļo septiņus Dieva garus, kad tie izpilda savas funkcijas zem septiņu Baznīcu eņģeļu vadības. Šo problēmu nevar atrisināt vai izprast bez Jauno Mēnešu izpratnes.

Jaunie Mēneši bija centrālie punkti dievkalpojuma sistēmai kas tika iekļauta ebreju kalendārā. Tos vajadzēja ievērot pareizi un to izpratne bija centrālā, lai izprastu Pestīšanas Plānu. Izraelītu sistēma bija atkrītoša un nepārtraukti palika neievērota. Katru reizi to Dieva ieceltam pārstāvim vajadzēja atjaunot. Nosakot šo sistēmu bija daudzas atjaunošanas kā arī sagrāves.

Ir redzams, ka Jaunais Mēness bija centrālais punkts reliģiskā kalendāra aprēķināšanai. Daudzas reizes tas tika izmantots neparizi. Pēdējā reize, kas turpinās vēl šodien Jūdai bija Rabbi Hilela II valdīšanas laikā 258. Gadā, kur Sabati kļuva par klupšanas akmeni ieviestajām tradīcijām tādā mērā, ka visai aprēķinu sistēmai bija jātop izmainītai, lai tādā veidā padarītu par iespējamu ievērot farizeju ieviestās tradīcijas.. tika izdarīti novērojumi, lai kontrolētu Jaunos Mēnešus, lai tā ievērotu tradīcijas. Lai kontrolētu cilvēkus, kas varētu strīdēties par pareizu Jauno Mēnešu deklarāciju, pret tiem, kuri varētu būt patiesi liecinieki par Jaunajiem Mēnešiem, tika piemēroti arī citi ierobežojumi. Kā liecinieki tika ierobežotas sievietes, un arī tās kļuva par kategoriju, kura varētu būt neatkarīgie novērotāji, tādi kā baložu turētāji (sk. Mišnu, lai atrastu šīs kategorijas). Paskatīsimies komentārus par vēsturisko pozīciju no darba The New Moons (Nr. 125).
# Vispārējā vēsturiskā pozīcija.

Jauno Mēnešu Svētki, kas jūdiem pazīstami kā Rosh Hodesh, notika pirmajā mēnesī no mēness pirmās fāzes parādīšanās (Hayyim Schauss The Jewish Festivals: History and Observance, tr. Samuel Jaffe, Schocken Books, New York, 1938, 275.lpp). Tā tas ir saistīts Jaunā Mēness parādīšanās laikam.

Bija laiks, kad Rosh Chodesh bija svarīgi svētki, daudz svarīgāki par iknedēļas Sabatu... Viens no šī svarīguma iemeslkiem bija tāds, ka visu jūdu svētku datumi bija atkarīgi no Jaunajiem Mēnešiem (turpat 274.lpp).

Šis citāts ir pieņēmums. Bībele norāda, ka tas bija svarīgi, taču ne svarīgāk kā Sabats. Kā mēs redzēsim, tas tomēr bija daudz svarīgāk nekā svētki. Citāts turpinās:

Bībele skaidri salīdzina Jauno Mēnesi ar svētkiem (Num. 10:10). Jaunā Mēness svētki bija svētku diena, un tā tika svinēta dienu pēc Jaunā Mēness parādīšanās (New Catholic ecnyclopedia, 10. Daļa, McGraw hill, NY, 1967, 382.lpp)
# "Agri rabīniskajos laikos Jaunā Mēness dienu iedibināja Jeruzālemes Sinedrijs, pēc aculiecinieka liec;ibas, kurš apgalvo, ka redz;ejis jaunu mēnesi. Dažreiz rabbi tīši atlika Rosh Hodesh, lai tādā veidā izveirītos no Grēku Izpirkšanas dienas iekrišanas piektdienā vai svētdienā. Pašreizējo kalendāru noteica hilels II 358. Gadā un tas noteica noteiktus Rosh hodesh datumus, kas bija balst;iti uz matemātiskiem un astronomiskiem aprēķiniem" (The Ency. Of Judaism, Geoffery widoger, Macmillan, NY, 1989., 502.lpp).

Tā rabīniskās manipulācijas attiecībā uz Jauno Mēnesi tika ieglabāts Hilela kalendārā. Tām nav bībeliska pamatojuma.

Šeit mums ir pierādījums par tīšu atlikšanu pirms Hilela kalendāra. Ievērojiet, ka mēs nerunājam par Otrā Tempļa periodu, bet gan vēlākiem rabīniskajiem laikiem. Tomēr, pieņēmumos par atlikšanu uz nākošo dienu Jaunajā Katoliskajā Enciklopēdijā ir ignorance attiecībā uz laika noteikšanu attiecībā uz atlikšanām. Tika pieņemts, ka Jauns Mēness attīsta sirpi sešas stundas pēc konjunkcijas. Tātad, tas tika atlikts tikai tad, ja konjunkcija jeb pilns melns Jauns Mēness iekrita pēc 1200 stundām. Atlikšanā šis noteikums tika ietverts.
# Nav šaubu, ka Jauns Mēness senatnē bija vismaz tik pat svarīgs kā Sabats.

" Jaunā Mēness svētki senatnē atradās vismaz tādā pašā līmenī kā Sabats. (J. Wellhausen, Prolegomena to the History of Israel, 1885, 133.lpp)

Pavisam noteikti, Jauns Mēness bija svēts laiks, un tas tika svinēts dienā, kad ar konjunkciju tika noteikts Jauns Mēness. Tas tika aprēķināts uz priekšu. Šis jaunais sākums tika atzīmēts ar speciāliem upuriem (Num. 28:11-15), tajā laikā tika pūstas taures (num. 10;10; Ps. 81:3). Normāls darbs netika strādāts. Jaunā Mēnesī Ķēniņš turēja speciālu maltīti. Zīmīgumu piemin Dāvids 1. Samuela 20:5. Dāvids izvairītos no tiesas, jo viņa krēsls pie galda būtu tukšs. Viņi uz priekšu zināja par nākamo jauno mēnesi.
# 1.Samuela 20:18 (18) Un Jonatāns viņam sacīja: "Rīt ir Jauns Mēness, tad pēc tevis vaicās, ja tava vieta, kur tu sēdi, būs tukša."

Tātad Jaunajā Mēnesī notika obligāta sapulcēšanās Izraēla pilī, par ko zināja jau iepriekš. Tam gan nav nekādas nozīmes attiecībā uz ieganstiem par novērošanas sistēmu. Dāvids ievēroja Jaunos mēnešus ar Sabatiem un dzīrēm, kas viņiem ar kārtību noteikti (1. Laiku 23:30-31). Tātad jau no seniem laikiem bija noteikta kārtība. Šīs dienas ievēroja arī Zālamans. Tas Izraēlam bija mūžīgs rīkojums.
# Jaunie Mēneši ir pieminēti kā prioritāri pār svētkiem.

2.Laiku 2:3. Jo redzi - es gribu celt namu tā Kunga, sava Dieva, vārdam, lai to viņam veltītu, un lai Viņa priekšā kvēpinātu smaržīgas kvēpināmās zāles un lai pastāvīgi būtu izlikts maizes ziedojums, kā arī lai tiktu upurēti dedzināmie upuri ik rītus, ik vakarus, sabatos un jaunos mēnešos un tā Kunga, mūsu Dieva noliktajos svētkos, kā tas ir Izraēlam noteikts uz mūžīgiem laikiem.

Jaunos Mēnešus kopā ar Sabatiem un sējas svētkiem ievēroja Elīsa (2.Ķēniņu 4:23) un Hecekija, kā tas ir rakstīts tā Kunga likumā (2.Laiku 31:3), un Nechemija (Nech. 10:29:33). Šī prakse turpinājās līdz pat Kristus un apustuļu laikam, un kalendārs, ieskaitot Jaunos Mēnešus, tika ievērots tika ievērots arī Kolosā (Kol. 2:16). Kalendāra nolūks Sabatos un Jaunajos Mēnešos un sējas svētkos, lai tas būt par piemiņu Izraēlam Dieva priekšā un grēku izpirkšanai (Num. 10:10,33). Šī kārtība ir noteikta tādā pašā secībā un nodaļās kā Izraēla Kaujas Kārtība. Tātad kalendārs ir ieintegrēts dieva derībā un Dieva nolūkos attiecībā uz Pestīšanas Plānu.

Jaunais Mēness ir jāuztver kā dievkalpojuma un sapulču diena, tāpat kā Sabati un svētki (1. Sam. 20:5, 18; Jes. 66:23; Ecēch. 46:1-3). Upuris nav rezultāts, jo tas tika piepildīts ar Mesiju.Rezultāts ir paklausība (Jer. 7:22- 24; Ebr. 10:1-6).
# Septītā mēneša Jaunajam Mēnesim bija īpaša svētuma pakāpe (Lev. 23:24-25; Num. 29:1-6; 1.Ķēniņu 4:23 ir teikts, ka gan Jaunie Mēneši, gan Sabati tika uzskatīti par iespēju konsultēties ar praviešiem, un Ecēchiēls Jauno Mēnesi izceļ kā speciālu dievkalp[ojuma dienu (Ecēch. 46:1,3).

Jūdaika un modernais jūdaisms uzskata, ka: Oriģinālā Jaunais Mēness nebija fiksēts balstoties uz astronomiskiem aprēķiniem, bet tika noteikts tikai pēc liecinieku liecībām, ka ir parādījies mēness sirpis. Rabīniskās autoritātes uzskata, ka katra mēneša 30. Datumā Augstās tiesas locekļi sapulcējās Jeruzālemes tiesā, ko sauca par "Beit Ya'azek", kur viņi gaidīja liecības no diviem godājamiem lieciniekiem; tad viņi svētīja Jauno Mēnesi. Ja trīsdesmitajā datumā mēness sirpis nebija redzams, Jaunais Mēness automātiski tika svinēts 31. Datumā. Lai tautu informētu par mēneša sākšanos olīvu kalnā tika iedegtas signālugunis, un no turienes visā zemē un Diasporas daļās.

(Tad tiek pieņemts, ka) Tomēr vēlāk samaritāņi sāka iedegt maldīgas signālugunis, un Augstā tiesa nosūtīja ziņnešus uz attālākām vietām. Tie jūdi, kas dzīvoja lielā attālumā no Jeruzālemes, vienmēr kā jauno Mēnesi svinēja 30. Datumu. Tajos gadījumos, kad viņiem paziņoja par Jaunā Mēness atlikšanu uz 31. Datumu, viņi svinēja arī šo otro dienu kā Jauno Mēnesi (RH 1:3-2:7). Līdz ceturtā gadsimta vidum gudrie bija iedibinājuši pastāvīgu kalendāru, un Jaunā Mēness publiska pasludināšana tika pārtraukta. Tomēr šīs oriģinālās prakses paliekas ir saglabājušās sinagogā, paziņojot par Jaunā Mēness iestāšanas Sabatā, kas ir pirms šiem svētkiem (Ency. Judaica, 12.daļa, 1039.lpp) .

Šis process ir pierādījums par rabbi manipulācijām attiecībā uz kalendāru. Nav mēneša, kas būtu garāks par trīsdesmit dienām, un viņi šo faktu zināja. Ņemsim vērā arī Džona Bomana komentārus attiecībā uz samariešiem un to, kā viņi uzņēma šo iepriekšminēto rabīnisko propogandu. Oriģinālā prakse bija aprēķini, kas balstīti uz konjunkciju, un gan samarieši, gan arī saduķeji to ievēroja. Ievērojiet šeit komentāru, ka vēlāk samarieši sāka iedegt maldinošas signālugunis. Kādēļ vēlāk? Samarieši nebija mainījuši savu sistēmu. Tā bija saglabājusies tāda, kāda bija bijusi 25 gadsimtus ilgajā neatkarīgā jūdaisma mūžā, kurš arī pats bija ievērojami mainījies pēc Tempļa iznīcināšanas. Tā bija Jūdeja, kas sāka spēlēties ar kalendāru, kas bija balstīts uz tādām rabīniskām tradīcijām, kādas nebija atļautas vai pieņemtas Tempļa periodā. Manipulācijas ar kalendāru notika tādēļ, ka autoritātes nebija attīstījušas precīzu atlikšanas sistēmu, lai aizsargātu tradīcijas. Kā mēs vēlāk redzēsim, tas ietekmēja trīsdesmit dienu mēnešus gadā. Šāds efekts antīkajā praksē palika neizskaidrojams un nesavienojams.

Levicitus 23 Jaunie Mēneši nav pieminēti tādēļ, ka tas nav pilbīgs saraksts ar Izraēla dievkalpojuma dienām un svēto kalendāru. Numeri grāmatas 28. un 29. Nodaļas ir vienīgās vietas, kur ietverts pilnīgs dievkalpojuma dienu saraksts. Līgojamā kūļa ziedošana ir ietverta Levicitus tādēļ, ka, lai arī tā nav Svētā Diena, tā tomēr ir integrāla Neraudzētās Maizes svētkiem un ir Dieva ražas primārais elements. Līgojamā kūļa ziedošana ir jāievēro tāpat kā citi svētki.

Atsaucoties uz jūdu autoritātēm, ir redzams, ka modernais jūdu kalendārs netika fiksēts līdz ceturtā gadsimta vidum. Tad to turpināja mainīt un manipulēt ar to līdz pat vienpadsmitajam gadsimtam. Precīzs Jauno Mēnešu aprēķins atceļ jebkuru nenoteiktību aprēķinos vai Jaunā Mēness starptautiskā svinēšanā.

Senā jūdu rabīniskā procedūra bija tāda, ka, ja Jauno Mēnesi nevar nosvinēt dienā, kurā tas iekrīt, piem., ja tas iekrīt dienas laikā, tas tiek atzīmēts nākamajā dienā. Tāds bija arī sākotnējā pēctempļa perioda noteikums attiecībā uz Jaunā Mēness ievērošanu. Tam nebija nekāda sakara ar Molada vai Tirši aprēķināšanu, kā to ceturtajā gadsimtā iedibināja Hilels II. Pēdējā laikā tass viss ir deģenerējies viel vairāk, un tas ir aprakstīts darbā The New Moons (Nr. 125).
# Ar socioloģijas un Reliģiju attīstības pētniecības parādīšanos, kļuva ērti Sabatu un Jaunos Mēnešus attiecināt uz ebreju cilvēkiem. Jaunie Mēneši tika uzsatītas par Mēness Dieva pielūgšanas paliekām. Tādos uzskatos bija Šauss, kad viņš sarakstīja The Jewish Festivals (274.lpp). Viņš uzskata arī, ka Pentateiks ir uzrakstīts divās daļās, kur vecākā daļa ir sarakstīta pirms Babilonijas trimdas, un vēlākā daļa - pēc atgriešanās. Viņš uzskata, ka vecākajā daļā šie svētki nav pieminēti. Šādu domu viņš izsaka pamatojoties uz faktu, ka Jaunie Mēneši nav pieminēti ne Exodus 23:14-19; 34:17-26; Deuteronomium 16, ne arī Levicitus 23. Tā viņš izsecina, ka Mozus grāmatas ir vēlākā daļa. Taču šādam spriedumam nav pierādījumu. Tas ir tipiska veida moderno apoloģētu arguments. Šīs pozīcijas īstais iemesls ir tāds, ka pēc atgriešanās no Babilonijas trimdas nenotika pilnīga sistēmas atjaunošana.

"Pēc atgriešanās no Babilonijas trimdas, tika panākts kompromiss; Rosh Chodesh netika atzīts kā pilnīgs festivāls, kurā tika aizliegts darbs, tomēr šajā dienā Templī tika pienesti speciāli upuri.

Līdz pat šai dienai jūdi piekopj speciālu rituālu, lai apsveiktu Jauno Mēnes: sabatā pirms Jaunā Mēneša sinagogās tiek skaitīta speciāla lūgšana, un pastāv speciāla Jaunā Mēness svētīšanas ceremonija, kas tiek noturēta brīvā dabā Jaunā Mēness parādīšanās brīdī. (Šauss, 274.lpp)

Tika uzskatīts par pierādītu, ka ir notikusi atteikšanās, kaut arī pilnīgs izskaidrojums tam netika dots. Šādi piemēri ir The Hebrew concept and the Effect on the Development of the Sabbath,Diana R. Engel, The American University, Washington, 1976)

"Jaunā Mēness dienā nenotika nekāda tirdzniecība (diena pēc pirmās mēness pieaugošā sirpja fāzes parādīšanās debesīs). Jaunā Mēness upuri, faktiski, bija lielāki nekā Sabata upuri (Numeri 28:11-5'Ecēchiēla 46:4-7). Tomēr, Jaunā Mēness reliģiskais svarīgums pagrima, taču sabata - pieauga. (69-70.lpp).

Ievērojiet, ka Engels ir pieņēmis, ka mēness pirmā fāze tika uzskatīta par redzamu. Tas radīja atlikšanu sērijas attiecībā uz Jauno Mēnesi. Tam gan nav nekādu pierādījumu. Citāts tiek turpināts no (Nr. 125).
# Vidogers atspoguļo turpmāku atteikšanās neizskaidrojamību.

"Nav skaidrs kad vai kā Jaunais Mēness zaudēja savu svētku raksturu. Tas ir noticis līdz laikam, kad jūdi atgriezās no izsūtījuma sestā gadsimta beigās pirms Kristus. Tā vairs nebija pilna brīvdiena kā Hol ha- Mo'ed (vidējais, strādājošas Lieldienu un Sukota dienas), kad rabbi noliedza visu, izņemot pašu nepieciešamāko darbu, un sievietēm bija jāievēro brīvdiena atsakoties no šūšanas un aušanas. Iespējams, ka spiedīgie ekonomiskie apstākļi bija par iemeslu tam, ka Jaunā Mēneša statuss tika pazemināts, it sevišķi kopš tā laika, kad vairs nebija vēsturisku vai reliģisku iemeslu, lai ?ajā dienā atturētos no darba. Laika gaitā pat šīs pusbrīvdienas statuss pazuda, un tā kļuva par parastu darba dienu, gluži kā visas citas dienas, izņemot noteiktas liturģiskas variācijas" (Vidogers, op. Cit. 502.lpp).

Tomēr jūdu cilvēki, tāpat kā Baznīca, ievēroja Jaunos Mēnešus. Pārējā populācija tomēr bija konvulsīva un turpināja tirgoties, kā viņi to darīja arī Sabatos un svētku dienās, kā mums tas zināms.

"Kad tad NU Jaunai Mēness būs pāri, lai mēs varam pārdot labību, un kad būs pagājis Sabats, ka varam atvērt labības klētis, samazinot mēru, paaugstinot cenu un viltojot svaru." (Āmosa 8:5).

Jūdiem sabats kļuva par vissvarīgāko gada dienu. Faktiski, kā Diāna Engela saka, Sabata diena kļuva:
# "Vairāk kā tikai kā, vēl viena diena un vēl viens bauslis. Tā sevī, pēc viņu uzskatiem, iemiesoja daudz ko no tā, kam viņi ticēja un par ko pastāvēja... ir neiespējami pārvērtēt to, cik daudz sabats Izraēlam nozīmēja, kā viņi to gaidīja un godināja" (83.lpp)

Taču viņi to pilnībā neizprata! Viņi neizprata Sabata garīgo zīmīgumu, tāpat kā viņi neizprata Jaunos Mēnešus. Rabīniskajam jūdaismam vajadzēja samazināt Jauno Mēnešu svarīgumu, jo tas apdraudēja atlikšanas sistēmu. Pilnīgi to atcelt nevarēja, jo Bībele attiecībā uz šo lietu ir ļoti skaidra, tādēļ tika ieviests viltus kalendārs.

Pamatojoties uz The Lion Handbook of the Bible (eds. D&P Alexander, Lion publishing, 1984)
# "Ortodoksālais jūdu kalendārs sastāv no divpadsmit mēnešiem, kur katrs mēnesis sākas ar katru jauna mēness fāzi (redzamu fāzi)"(112.lpp).

Šim paziņojumam nav pievienots neviens pierādījums. Vairums no jūdaistiem un liels skaits divdesmitā gadsimta zinātnieku, pretēji pierādījumiem un viņu pašu praksei un vispārējam pieņēmumam, raugās uz Jauno Mēnesi kā uz sirpi.
# "otrais ebreju vārds, kas apzīmē mēnesi - hodesh, - būtībā nozīmē lunārā sirpja "jaunums" (Encyc. Britt., 15th edition, 15 daļa., 456.Lpp).

Kā mēs redzējām, termina chodesh definīcijai nav nekāda sakara ar lunāro sirpi. Lunārais sirpis ir cita dievkalpojuma sistēma, kas vērsta uz Sinu un Baāla/Astoreta sistēmu un cilvēku upuriem (sk. darbus The Golden Calf (Nr.222) un The Origins of Christmas and easter (Nr. 235)). Tā lingvistiskais pamats nozīmē būt apslēptam. Brittanica turpina šo (tikai daļēji pareizo paziņojumu, kurš ir pretrunā ar ebreju koncepciju , kas ir ietverta vārdu simbolismā:
# " Reliģiskajā kalendārā jauna mēneša iestāšanās tika noteikta vadoties pēc jauna mēness sirpja ievērošanas, un Lieldienu datums tika saistīts ar miežu nobriešanu.

"... pirmais sirpis tātad ir atdzimšana, jeb vecā mēness aizvietošana ar jaunu (turpat, 573.lpp.)

Apmēram ap 344. Gadu un pavisam noteikti ar 358. Gada Hilela kalendāru, redzamā mēness novērošana tika aizvietota ar slepeniem astronomiskiem aprēķiniem.Modernās tabulas nodrošina absolūtu un pareizu kalendāru.

" Tā (jūdu) kalendārs ir shematisks un neatkarīgs no īstā Jaunā Mēness. (Encyc. Britt. Op. Cit. 466.lpp).

(pārcitēts no W.E. Cox The New Moons, Christian Churches of god, 1995).

Tā jūdu kalendārs ir pretrunā ar Bībeles tekstu un likumu nodomu. Ir acīmredzams, ka jūdu vai Hilela kalendārs, atzīts par neatkarīgu no īstajiem Jaunajiem Mēnešiem, nevar precīzi atspoguļot Dieva likumus, kas nedot attaisnojumu Sabatu maiņai, vai to izslēgšanai no īstā Jaunā Mēness. Moderno zinātnieku pieņēmums, ka Jaunais Mēness tika uzskatīts par sirpis, balstās tikai uz pieņēmumu pamata, ignorējot zināmās saduķeju un samariešu prakses, un esot pretrunā arī ar pašu atcelšanas sistēmu. Vēlāks noteikums bija, ka sirpim jāatīstas dienas laikā pēc Jaunā Mēness. Tādēļ pastāv noteikums par 1200 stundām un atcelšanu. Sirpis ir saistīts ar mēness dieva Sina pielūgšanu un tā nav uz Rakstiem balstīta prakse. Angļu vārds sin (grēks), ir cēlies no senajām praksēm, kas apskatītas no ebreju un Rakstu pozīcijas. Mūsu Jaunā Mēness aprēķināšanas veids ir pamatots uz fāzēm un tas nekad nav mainījies, kopš seno samariešu prakses. Tam pašam par sevi jau būtu jābūt pārliecinošam pierādījumam. Tas ir modernais jūdaisms, kas ir nepārtraukta grēka stāvoklī, kur tas ir novests rabīnu dēļ.



Aprēķinu punkts

Jaunais Mēnes ir precīzs astronomisks notikums, kuru var precīzi paredzēt. Šis brīdis var iestāties dažādos veidos, atkarībā no zemeslodes rotācijas. Tādēļ Jaunā Mēness noteikšanā ir jāvadās no laika, kad tas parādās Jeruzalemē, lai tādā veidā nodrošinātu reliģiskā dievkalpojuma vienotību visā pasaulē.

Jaunā Mēness noteikšana Jeruzalemē ir balstīta uz Rakstiem, kas Jeruzalemi apzīmē kā tā Kunga troni (Jer. 3:17), bauslības centru un punktu, no kurienes nāks Mesija (Jes. 2:3) un Gara ūdens (Cak. 8:22; 14:8-21). Dievs ir tur uz mūžiem ielicis Savu vārdu (2.Laiku 33:4).

Šis nosacījums varētu Austrāliju ielikt pozīcijā, kur tā ir priekšā pilna laika struktūrā un citur; tomēr tas nav nepieciešams, lai izpildītu neatņemamo pasaules kalendāru. Agrais pirms - Hilela atcelšanas noteikums, kas saista Jauno Mēnesi ar sirpe pēc sešām stundām (tādēļ tas tiek atcelts, ja tas parādās pēc 1200 stundām) samazina šīs problēmas efektu. Tomēr, tas nav uz autoritāti balstīts noteikums un ir administratīvs lēmums.







Bībeliskā pozīcija

Bībeles prasība attiecībā uz Jaunajiem Mēnešiem ir apskatīta darbā The New Moons (Nr. 125). Šī pozīcija tiek atstāstīta.

Jaunā Mēness svētki ir vieni no tā Kunga svētkiem. Tas ir ierakstīts Numer grāmatā 10:10
# Numeri 10:10. "Un tāpat arī savās prieka dienās, un savos svētku laikos, un savos jaunā mēneša svētkos pūtiet savas taures, tāpat arī savus dedzināmos upurus un kaujamos pateicības upurus nesot, lai jūsu Dievs jūs piemin - Es esmu tas Kungs, jūsu Dievs!"

Upuris tika piepildīts Kristū. Svētki un Sabati netika likvidēti.

Prasītās upurēšanas tika mainītas uz garīgām upurēšanām katru Svēto Dienu secības dienu, no Sabatiem līdz Jaunajiem Mēnešiem, līdz svētkiem. Bauslības upuri tika pienesti ar īpaša levija starpniecību, kurš tika iecelts pēc atbildīgas autoritātes lēmuma. Prinča levijs ir apskatīts darbā Tithing (Nr. 161).
# Ecēchiēla 45:14-17: "(14) un eļļas nodeva būs: bata desmitā daļa no kora, jo desmit batu ir viens chomers. (15) no Izraēla trekno ganību sīko lopu ganāmā pulka, skaitā divi simti, būs upurēt vienu jēru par ēdamo upuri, dedzināmo upuri un pateicības upuri jums pašiem par salīdzināšanu," saka tas Kungs. (16) "Visai tautai valstī ir uzlikts par pienākumu nodot šo upuri Izraēla valdniekam. (17) Bet valdniekam būs upurēt dedzināmos upurus un ēdamos upurus un dzeramos upurus svētkos, jaunajos mēnešos un svētās dienās, kā arī Izraēla nama svētku sanāksmēs. Viņam būs upurēt grēku upuri, dedzināmo upuri un pateicības upuri Izraēla namam par salīdzināšanu".

?is upuris bija viena desmitā no desmitās tiesas eļļai un puse no desmitās attiecībā uz gaļas upuri. To savāca princis, lai upurētu Sabatos, Jaunajos Mēnešos, Svētajās dienās un upurēšanās. Tādēļ ir nepareizi apgalvot, ka desmitā tiesa ir ierobežota upurēšanā, jo tā, acīmredzot, tika pienesta atsevišķi. Šis teksts apskata arī pirmos augļus no Ecēchiēla 44:29-30 un ir izveidota kārtība, lai atjaunotu Izraēlu tā zemēs. Tā Mesija radīs sistēmu, ko viņš ir izveidojis ar krustā sišanu un Raksti nevar tikt mainīti. Tas notiks tautu garīgajai dziedināšanai, taču šī lieta tiks apskatīta atsevišķi.

Jaunā Mēness svētki tika uzskatīti par Shabbathown jeb Svēto Sabatu. Upuri, kā mēs redzēsim, tika upurēti kā piemiņa.
# Numeri 28:11- 15. (11) Un pirmajā mēneša dienā nesiet par dedzināmo upuri tam Kungam divus jaunus vēršus, aunu un septiņus bez vainas gadu vecus jērus. (12) un trīs desmitdaļas ēfas smalku kviešu miltu, kas sajaukti ar eļļu kā ēdamo upuri, uz ikvienu vērsi, bet divas desmitdaļas ēfas smalku kviešu miltu, kas sajaukti ar eļļu, uz aunu, par ēdamo upuri;(13) un ik pa desmitdaļai ēfas smalku kviešu miltu, sajauktu ar eļļu, uz ikvienu jēru, par ēdamo upuri; un to visu par dedzināmo upuri par tīkamu smaržu tam Kungam.(14) Un Viņa dzeramais upuris lai ir pus hina vīna uz ikkatru vērsi, trešdaļa hina uz aunu, bet ceturtā daļa hina uz katru jēru. Šāds ir dedzināmais upuris ikkatrā jaunajā gada mēnesī. (15) un viens āzis lai tiek sataisīts par grēku upuri tam Kungam klāt pie pastāvīgā dedzināmā upura, un tas jāsagatavo līdz ar tur pienācīgo dzeramo upuri.

No teksta mēs redzam, ka Jaunā Mēness svētkiem bija jānotiek katru mēnesi visu gadu. Šīs pašas prasības attiecas uz jaunajiem Mēnešiem tāpat kā uz citiem svētkiem un Sabatiem.
# 1.Laiku 23:31. (31) Viņiem arī jāupurē tam Kungam visi dedzināmie upuri kā sabatu reizēs, tā jauna mēness kārtās un visos svētkos atkarā no tā, cik kārtēju upuru jāpienes tam kungam; vienmēr nepārtraukti viņiem jābūt tā Kunga priekšā.

Mēs redzam, ka faktiski Jaunie Mēneši ir kaut kas vidējs starp Sabatiem un Svētkiem. Līdzīgi svētkiem un Sabatiem, saikne starp upuriem un Jaunajiem Mēnešiem tika piepildīta ar Mesiju. Tomēr, pašu Jauno mēnešu ievērošana nav likvidēta.

Šī ievērošana nedrīkst būt saistīta ar mēness pielūgšanu, kas ir aizliegta.
# Deuteronomium 4:19. (19) un ka tu nepacel savas acis uz debesīm, uzlūkodams sauli, mēnesi, kā arī zvaigznes, visus zvaigznāju pulkus debesīs, un ka tu neliecies kārdināties un nekrīti ar savu vaigu pie zemes to priekšā, un lai tu tiem nekalpo, ko tas kungs, tavs Dievs, ir piešķīris par godinājuma priekšmetiem visām pārējām tautām zem visas debess.

Deuteronomium 17:3 (3) Ka viņi iet un kalpo citiem dieviem un nometas viņu priekšā lūgšanās zemē vai arī pielūdz sauli un mēnesi, jeb vai pat visu debesu pulku, ko Es neesmu pavēlējis darīt.

Sabatu un Jauno Mēnešu ievērošana, kopā ar sējas svētku ievērošanu, ir dota, lai iezīmētu Dieva plānu un radīšanas cikla plūsmu. Solārais kalendārs šo funkciju nepilda.

No lieldienu atjaunošanas Hecekija laikā pēc Neraudzētās maizes svētkiem, Hecekija atjaunoja gan svētkus, gan arī Jaunos Mēnešus. Neviena atjaunošana nebūs pilnīga, līdz Jaunie Mēneši nebūs pareizi atlikti atpakaļ savā vietā sistēmā (sk. arī Prove All Things,Church of God, In Truth, 2. Daļa, 1 izlaidums, 6.lpp.)
# 2. Laiku 31:3. (3) Un viņš noteica arī "Ķēniņa daļu" pats no sava īpašuma dedzināmiem upuriem rītos un vakaros, kā arī dedzināmiem upuriem ir sabatā, ir jauno mēnešu, ir svētku reizēs, - gluži tā, kā tas ir rakstīts tā Kunga bauslībā.

Ezras 3:5 arī ir pieminēts, ka Jaunie Mēneši tika atjaunoti Ezras laikā. Tā abas lielās atjaunošanas iekļāva Jauno Mēnešu atjaunošanu.

Ezras 3:5. (5) Bez tam arī vēl kārtējos upurus visās tā Kunga noteiktās svinamās dienās un tos, kas bija jāness jauna mēness dienā, un ikviena ziedojumus, kas nesa tam Kungam labprātīgu dāvanu.

Jaunais Mēness ir mēneša pirmās dienas sākums (Num 10:10; 28:11). Neviena sistēma, kas sevi balsta uz mēneša sākuma pārvietošanu, nav derīga. Šī fakta dēļ Hilela kalendārs ir nederīgs.

Lunārais kalendārs ir Svētās tautas zīme. Tā pieminēšanā exodus grāmatā 12:2, Mekilta piezīmē, ka "tautas" skaita pēc saules, bet Izraēls - pēc mēness.
# "Lieveņu un Lieldienu svētki netika ielikti balstoties vienkārši un lunāriem parēķiniem, bet uz Jauna Mēness parādīšanās tajā mēnesī, kurā šie svētki notika, pamatiem, PENTAKOSTS šajā ziņā ir atkarīgs no Lieldienām... Kaut arī pilnīgi to dokumentēt nav iespējams, liekas iespējams, ka sākotnēji arī Sabats bija daļa no šī dabiskā laika cikla, kas balstījās uz Mēness fāzēm, un ka, pēc tā atšķiršanas, Jaunā Mēness svētki turpinājās kā atsevišķi svētki (The Interpreter's Dictionary of the Bible, 3.daļa, šķirklis: New moon, 544.lpp).

Pieņēmums attiecībā uz sabatu un Jauno Mēnesi, iespējams, ir balstīts uz ievērošanas sistēmu, kuru mēs varam apskatīt darbā The Works of the Law - or MMT (Nr. 104). Strugnells un Kimrons ir šo tekstu pārtulkojuši no DSS (sk. Bib. Arch. Review, Nov.- Dec. 1994). Visi vēsturiskie jūdu rituāli attiecībā uz Jaunā Mēness, kas ir pirms Sabata, pasludināšanu, satur eshatoloģiska satura lūgšanu. Racionālais ievērošanai bija Dieva mēness radīšana, kā par nesalaužamas derības ar izraēlu, "zīmi", kura kulta "laiki" ir pasludināti (Ps. 104:19; Ecclus 43:6-8)(Int. Dict.turpat., sk. arī Ber. R. 13d.) Tātad kalendārs ir neatņemama Izraēla derības sastāvdaļa.



Jaunais Mēness tika uzskatīts par zīmīgu vīziju un pravietojumu saņemšanā, iespējams no 2. Ķēniņu 4:23, bet pavisam noteikti no Ecēchiēla 26:1; 29:17; 312:1; 32:1; Jes. 47:13; Hag. 1:1). Tas atspēkoja astrologus un zvaigžņu pētniekus babiloniešu sistēmā, kā mēs to varam redzēt no Jes. 47:13.
# Jesajas 47:13. (13) Tu esi līdz apnikumam nopūlējusies daudzajās apspriedēs ar saviem daudzajiem padomniekiem. Lai nu nāk tagad un tev palīdz tie debesu mērotāji un zvaigžņu novērotāji, kas pēc atsevišķiem jaunajiem mēnešiem aplēš to, kas nāks pār tevi.

Ikmēneša prognozes tika veidotas balstoties uz mēness fāzēm, tādējādi sagrozot sistēmu.

Sabati un Jaunie Mēneši bija no darba brīvi svētki, kā mēs redzam no Āmosa 8:5. Tā bija priecāšanās diena. Līksmība, kas bija domāta Svētajām Dienām, spriežot no Hozejas 2:11, tika atcelta.
# Hozejas 2:13. (13) Un es darīšu galu visiem viņas priekiem, svētkiem, jauna mēneša svinībām, nedēļas galu svētīšanai un visām svētku dienām.

Tas notika neticības un elkdievības dēļ. Dievs iznīcina savu tautu, jo tā neievēro Viņa likumus. Gala rezultāts ir tāds, ka Viņš iznīcina nācijas pārticību.
# Hozejas 2:14. (14)Un Es nopostīšu viņas vīna un vīģes kokus, jo viņa saka: "Tie ir manas netikles alga, ko man piešķīruši mani mīļākie." Bet es viņas dārzus pārvērtīšu par mežu, lai to kokus apgrauztu un apēstu postītāji zvēri.

Jaunajos Mēnešos atlika vaimanāšana un gavēšana. No apokrifa (Jth. 8:6) mēs zinām, ka tas notika visā Izraēlā līdz pat Mesijas atnākšanai. Ceremonijas tika pasludinātas ar tauru skaņām (Num. 10:10; Ps. 81:3)
# Psalms 81:3. (3) Uzdziediet slavas dziesmas un dārdiniet bungas, skandiniet maigi citaru un kokli!

No tekstiem var spriest, ka zīmīgo mēnešu Jaunais Mēness tika īpaši atzīmēts.
# 1.Samuela 20:6. (6) Ja tavs tēvs pēc manis jautātu, kur es esmu, tad atbildi: Dāvids lūgdams mani lūdza, lai es steidzīgi viņu atvaļinot, ka viņš varētu steigties uz savu tēvu pilsētu - Betlēmi, jo tur ir gadskārtējā kaujamā upura diena visai viņa dzimtai.

Zīmīgs bija Nisana Jaunais Mēness, un Tirši Jaunais Mēness pats par sevi bija Tauru svētki (sk. darbu Trumpets (Nr. 136).
# Ecēchiēla 45:18-20. (18) Tā saka Dievs, tas Kungs: "Pirmā mēneša pirmajā dienā tev būs ņemt jaunu vērsi, kas bez vainas, un atnest svētnīcai tās salīdzināšanai un šķīstīšanai. (19) Un priesteriem būs ņemt no grēku upura asinīm un slacināt uz dievnama durvju balstiem un uz altāra iežogojuma četriem stūriem un uz iekšējā pagalma vārtu stabiem. (20) Tāpat tas jums darāms septītā mēneša pirmajā dienā par tiem, kas apgrēkojušies maldos vai nezināšanā; tas būs dievnamam par salīdzināšanu.

Svētnīcas jeb Tempļa attīrīšana notika pirmā mēneša (Nisana) Jaunajā Mēnesī, tā sākot svēto gadu (sk. Sanctification of the Temple (Nr. 241). Tas attīrīja iekšējo pagalmu. Tam bija jāatspoguļo izredzētos kā iekšējo apli Ecēchiēla vīzijā. Attīrīšanās no kļūdām notika pirmā mēneša (Nisana) septītajā datumā. Priesterība bija sagatavojusi gan sevi, gan nāciju.

Arī septītā mēneša Jaunais Mēness bija svarīgs.
# Levicitus 23:24. (24) "Saki Izraēla bērniem, atgādinādams: septītā mēneša pirmajā dienā jums jātur piemiņas sabats, ar taures skaņām sasaucot svētku sapulci."

Nechemijas 8:2. (2)Un septītā mēneša pirmajā dienā priesteris Ezra atnesa bauslību draudzes priekšā, vīru un sievu un visu priekšā, kas varēja to klausīdamies saprast.

Tā septītā mēneša Jaunais Mēness sāk atjaunošanu caur bauslības lasīšanu, kas notiek katrus septiņus gadus Juilejas ciklā, katru Tabernakļa dienu. (sk. Reading the Law with Ezra and Nehemiah (Nr. 250)).
# Deuteronomium 31:10-12. (10) Un Mozus tiem pavēlēja, teikdams: "Ik pa septiņiem gadiem, kārtējā atlaidu gadā Lieveņu svētku laikā, (11) kad viss Izraēls nāks rādīties tā Kunga, tava Dieva, priekšā tanī vietā, ko viņš pats sev izvēlēs, tad tev būs šo bauslību skaļi priekšā lasīt visam Izraēlam, ka visi to dzird. (12) Un sapulcini, sasaucot tautu, vīrus un sievas, mazos bērnus un svešiniekus, kas mīt tavos vārtos, lai viņi dzird, un lai viņi mācās, un lai viņi bīstas to kungu, jūsu Dievu, un lai viņi saglabā atmiņā un pilda visus šīs bauslības vārdus.

Simbolisms šeit ir tāds, ka septītais jeb Sabata gads atspoguļo tūkstošgadu ciklu, kas iestājas ar Mesijas atgriešanos, kurš izdot likumu no Jeruzālemes. Šis likums tad izplatās pa visu pasauli no tautu pakļaušanas. Lasīšana tauru svētkos Nehemijas atjaunošanas laikā, bija solis pretim Mesijas atjaunošanai no Tauru svētkiem.

(sk. arī Outline Timetable of the Age (Nr. 272))

(Citāts pārrakstīts no W. E. Cox The New Moons (Nr. 125), Christian Churches of God, 1995).

Tomēr, nepastāv nekādas autoritātes, lai noteiktu tādas sistēmas, kādas tika formulētas līdz un arī pēc Rabi Hilela II ēras (no 358.g) līdz pat vienpadsmitajam gadsimtam. Tirši mēneša Molada aprēķināšana ir iedibināta tā, ka jūdu gadā ir vesela sērija atlikšanu. Šīs atlikšanas nodrošina to, ka Sabatiem un Svētajām dienām nav jātiek turētām secībā, izņemot dažas reizes. Tas ir tādēļ, ka farizeji un viņu pēcteči rabīni bija padarījuši Dieva Sabatus tik apgrūtinošus, ka Svēto Dienu sistēma bija kļuvusi par nastu. Vēl svarīgāk ir tas, ka Jaunie Mēneši paši par sevi liecina pret šīs sistēmas noderīgumu. Neskatoties uz skaidrajiem debesu pierādījumiem un likumiem, kas ielikti jau no radīšanas, tiek argumentēts, ka Hilela kalendāram ir autoritāte, un ka Jaunie Mēneši nevar tikt ievēroti, jo Tirši Molads nosaka mēnešu laika sadalījumu, kas Jaunajiem Mēnešiem vairs pilnībā nesakrīt. Šī doma ir populāra jūdu vidū, un Baznīcu mācītāji turēja svētkus, taču ne Jaunos Mēnešus.

Kalendāra noteikšanas autoritāte ir attiekusies uz rabīnbiskajā autoritātēm, kas operēja ar aprēķinu sistēmu, kas izveidota ilgu laiku pēc Kristus un apustuļiem. Patiešām, Baznīcai vienlaikus bija jāsaskaras ir diviem sātaniskiem uzbrukumiem tās doktrīnām. No Elvīras Padomes (300.g) sākās uzbrukums Sabatiem. Nikejas Padomē (325.g) tika apšaubīta Dievības doktrīna, un izplatījās pagāniskās Lieldienas. Rabīniskās autoritātes pārstāja ievērot autoritātes no Jeruzālemes (vēlāk no Jamnias). Ar babiloniešu rabīnu palīdzību rabi Hilels II attīstīja Hilela kalendāru un Tirši Molada aprēķinā?anu. 366. Gadā Laodiķejas Padome nolādēja Sabatu. 381. Gadā Konstantinopoles Padomē tika izspriesta trīsvienība, un 451. Gada Kalkedonas Padomē šī doktrīna tika formulēta. Tā var redzēt kas un priekš kam ir Hilela kalendārs. Tas bija daļa no stipra atkritēju sistēmas uzbrukuma doktrīnām un Baznīcas reliģiskajiem novērojumiem, un Baznīcas cilvēkiem. Vismaz no 359. Gada Jūdeja nav pareizi ievērojusi Svētās Dienas. Tās Dieva Baznīcas, kas seko Hilela kalendāram, arī pareizi neievēro Svētās Dienas.



Tādas domas, kā tās, ka Tabernakļa svētki izvērstos deviņu dienu garumā, ja Sabats sekotu Pēdējai Lielajai Dienai, ir pieņēmums, ka Sabatam ir kāda cita nozīme vēl bez iknedēļas Sabata tad, kad seko svētki. Ja būtu bijis jānotiek atlikšanām, vai tās jau bija notiku?as, bauslība to būtu minējusi. Taču visā Bībelē par to nekas nav minēts, tāpat kā nav neviena pierādījuma, ka šīs atlikšanas tika ievērotas vai noteiktgas pirms 344. Gada. Daži uzskata, ka 344. Gads ir gads, kad dažās vietās jau tika ieviests jaunais kalendārs (Ency. Judaica, art. Hullel (II; 330-365 CE)). Neskatoties uz faktu, ka samarieši (un sadu;keji, kuri līdz šim laikam bija izzuduši) bija skaitļojuši konjunkcijas gadsimtiem ilgi, jūdi vēlāk paziņoja, ka nepastāv fiksētas sistēmas. Mišna laikā (200.g), iespējams spēkā nebija aprēķinu sistēma kā visa Mišnas likumdošana balstās uz priekšnoteikumu, ka, bez kaut kādas iepriekšējas aprēķināšanas, katrs Jaunais Mēness sākās tad, kad Jaunais Mēness kļuva redzams (Shurers. Turpat. 1.daļal, 591.lpp). Tas tika noteikts balstoties uz cienījamu liecinieku liecības tiesas priekšā un vēlāk Jamnijā (Šūrers turpat).



Katra atsevišķa mēneša ilgums nebija fiksēts. Tas ir apstiprināts divos Mišnas fragmentos (kā to citē Šūrers).
# (1)mErub. 3:7; " Ja pirms Jaunā Gada cilvēks baidījās, ka (Elula mēnesis) varētu tikt iestarpināts...." ( ir skaidrs no mSheb. 10:2, ka vēlākais noteikums, uz ko pamatojoties Elula mēnesī vienmēr bija jābūt 29. Dienām, tajā laikā neeksistēja (fn 11). (2)mArak. 2:2, "Gadā nekad nav mazāk kā četri pilni mēneši 9trīsdesmit dienu), tāpat kā nevajadzētu būt vairāk kā astoņiem mēnešiem."

Šūrers saka, ka:
# Pirmais pants atklāj to, ka nekādā veidā iepriekš netika noteikts vai mēnesī būs 30, vai arī 29 dienas. Un otrais pants rāda, cik šajā empīriskajā sistēmā kalendārs bija nenoteikts: pat Mišnas laikā (otrais gadsimts pēc Kristus), tika pieļauta doma, ka varētu būt gadi, kuros ir tikai četri mēneši ar trīsdesmit dienām (tas ir, ka lunārais gads varētu svārstīties no 352 līdz 356 dienām, kaut arī faktiski tas ilgst no 354 līdz 355 dienām)( sk. fn. 592,lpp turpat).

(2) Iestarpināšanas sistēma otrajā gadsimtā vēl nebija fiksēta. Tā ir taisnība, ko teica Julius Africanus teica, ka jūdi, līdzīgi grieķiem iestarpināja trīs mēnešus katrus astoņus gadus; (Julius Africanus in Euseb. Demonstr. Evang. Viii 2, 54= Syncellus, ed. Dindorf 1, 611.lpp = M.J. Routh Religiquiae Sacre II, 302.lpp...) un nav pamata abšaubīt šo paziņojumu, attiecinot uz savu laiku (trešā gadsimta pirmā puse), kaut arī tas nav noteikts attiecībā uz grieķiem, no kuriem lielākā daļa bija pieņēmusi daudz precīzāko deviņpadsmit gadu ciklu. Tas ir arī vispārēji attiecinām uz Jēzus laiku, tādēļ, ka pat ar parastu empīrisku metodi, trīs iestarpināšanas astoņos gados ir rezultāts, kas parāda pats sevi. Tomēr, zināšanas par šo astoņu gadu ciklu astronomiskajā sekcijā grāmatās Book of Enoch un Book of Jubilees ir vēl aizvien ļoti nenoteiktas; un tā vēl nav piemērota kā fiksēta iestarpināšnas sistēma (turpat).

Šis teksts norāda uz to, ka gads varēja būt un bija 352 -356 dienu garš dažos gados, taču atlikšanas iedibina noteikumu par 345- 355. Dienām.

Šūrers parāda muļķību attiecībā uz kalendāra konstrurēšanu balstoties uz sistēmām no Enoha vai Jubileju grāmatām (turpat. 592- 593.lpp).

Piezīmē nr. 12. 592.lpp. ir rakstīts:
# Citētā panta (Arak 2:2) kontekstā ir dots iespējamais minimums un maksimums diezgan lielā amoplitūdā. Minētā svārstīšanās gada garumā tādēļ tika ievērota, un Mišnas laikā vēl joprojām tika pieņemta kā iespējama. Šis paziņojums likās tik svarīgs Babilonas Talmuda autoritātēm, ka tika izdarīti mēģinājumi to interpretēt pa jaunam, sk bArak. 8b-9a; Zuckerman Materialen, 64.lpp (turpat).

Ignorējot samariešu pierādījumu, Šūrers uzskata, ka Mišnas laikā kalendārs tika izstrādāts no empīriskiem novērojumiem bez kaut kādiem iepriekšējiem aprēķiniem, kā to šķietami norāda divi Mišnas noteikumi.
# (1)mMeg. 1:4. Ja Megilahs (Esteres rullis) tiek lasīts pirmajā Adarā, un gads ir iestarpināts, to ir vēlreiz jālasa otrajā Adarā";

(2)mEduy. 7:7, "[R. Joshua un R. Papias] liecināja, ka gads var tikt pasludināts par garo gadu jebkurā laikā Adara mēnesī; jo pirms tam to varēja izdarīt tikai līdz purimam. Viņi apliecināja, ka gads par garo gadu var tikt pasludināts nepārtraukti. Kad Rabans Gamaliels bija devies ceļojumā, lai iegūtu Sīrijas pārvaldnieka autoritāti un ilgi bija projām, gads tika pasludināts par garo gadu uz noteikumiem, ko Rabans Gamaliels apstiprināja. Un kad viņš atgriezās, viņš teica: "Un tā šis bija garais gads".

Noteikums par Esteres lasīšanu nenozīmē uz ievērošanu, bet gan drīzāk uz noteikumu, ka Esteres rullis ir jālasa arī iestarpinātajā mēnesī. Tur nekas nav teikts par kaut kādu nenoteiktību attiecībā uz iestarpināšanu.

Šūrers ir pārliecināts, ka nepastāvēja nekādi iepriekšēji aprēķini (Šūrers, turpat, 593.lpp). Otrā atsauksme iepriekš mēģina netieši norādīt, ka paziņojums par iestarpināšanu sākotnēji varēja notikt tikai līdz Purim, taču šis noteikums ir agrā pēcbabilonijas laika noteikums. Iestarpināšana tika paziņota ne mazāk kā astoņus mēnešus iepriekš, jo samariešiem un saduķejiem nebija mazāk zināšanau un sistēmas. Drīzāk iespējams, ka rabīniskajai sistēmai nebija precīzas metodes, kuru tauta varētu pieņemt, jo tā bija pretrunā ar bībeliskajiem tekstiem. Jebkurā gadījumā, tas notika pēc Tempļa iznīcināšanas.

Noteikums, uz kuru pamatojoties tika noteikts - iestarpināt vai nē, ir ļoti vienkāršs.
# Lieldienu svētkiem, kas tiek svinēti Nisana mēneša 14. Datumā. Vienmēr jāiekrīt pēc pavasara ekvinokcijas [meta isemerian earinen]... Anatolius, fragmentā par jūdu kalendāra lielo vēsturisko nozīmi jūdu vēsturē, kas saglabāts Eusebius HE vii 32, 16-19, to raksturo kā visu jūdu autoritāšu nemainīgu uzskatu... Philo un Josephus paziņojumi arī ar to sakrīt. Ja tāpēc gada beigās tika konstatēts, ka Lieldienas varētu iekrist pirms pavasara ekvinokcijas, tika paziņota viena mēness istarpināšana pirms Nisana mēneša (Schurer turpat., 593.lpp).

Šūrers ievieto (14. Nisanu) šeit tekstā pamatojoties uz Anatolius svarīgo fragmentu, kurš, kā viņš saka, norāda, ka 14. Nisanam ir jāiekrīt pēc ekvinokcijas (ANF., VI daļa, 147.lpp) un šis jautājums ir apskatīts darbā The Quatrodeciman Disputes (Nr. 277). Divdesmitajā gadsimtā ir pieņemts, kad 14. Nisans varēja iekrist ekvinokcijā, taču tur, kā mēs redzēsim, nav būtība. Īstais Anatolius izdevums, kā liekas, runā par to, ka upurim četrpadsmitā datuma beigās ir jāredz pilns mēness, tādēļ viņš runā par pavasara ekvinokciju, kas ir pirms upurēšanas pulksten 3.00 pēcpusdienā, 14. Nisana beigās un sākot pirmā mēneša 15. Datumu. Šai lietai ir liela nozīme gada sākšanā. Anatolius savā tekstā ir pieļāvis arī zīmīgu kļūdu, iesaistot Neraudzētās maizes sākumu un beigas, kas ir pretrunā ar Bībeles avotu, kā arī ar samariešu un citām praksēm (turpat un nr. 277). Rūpīgi lasot Anatoliusa darbu atklājas, ka noteikums ir tāds, ka ekvinokcijas laikam ir jāiekrīt pirms 14. Nisana trijiem pēcpusdieā, kad tiek upurēts. Ja tas tā nenotiek, gadā tiek iestarpināts mēnesis. Šie mēneši un gadi tika aprēķināti uz priekšu.

Josephus saka arī to, ka tas notika kamēr saule bija auna zvaigznājā, un tas šo sistēmu padara daudz precīzāku, un šis fakts ir palicis neievērots. Ir svarīgi, ka Šūrers piezīmē, ka grieķiem un babiloniešiem (ēģiptieši ar savu solāro gadu šeit nav iesaistīti), gadsimtiem ilgi ir bijis fiksēts kalendārs, kas bija precīzi izskaitļots. Babiloniešiem šāds kalendārs bija persiešu kundzības laikā, un samarieši un saduķeji kalendāru noteica ilgu laiku uz priekšu, pamatojoties uz konjunkciju. Nav iespējams, ka jūdi nezināja par šo sistēmu. Šūrera apelēšana pie kulta negrozāmības citu zināšanu gaismā ir stāstāms paziņojums, kaut arī viņš to tā nav domājis.
# Vienīgi kalendāra asociēšana ar reliģisku kultu, un šī kultas stūrgalvīgo opozīciju visām zinātniskā reformām, padara šādas lietas par saprotamām. Tomēr, beigās, arī šeit zinātniskā izpratne rada savu ietekmi, un tā tas notika no Babilonas laikiem. Babilonieši Mar Samuel no Nehardeas un Rabi Adda Šurā, abi no trešā gadsimta pēc kristus, tiek saukti par rabīniem, kas ir devuši īpaši lielu ieguldījumu kalendārajā sistēmā. Pēdējais kalendārs bija izstrādāts deviņpadsmit gadu ciklā, attīstīts no Hipparchus dotās kalendāra formas. Uz to balstīta kalendāra ieviešana Palestīnā ir jāpiedēvē patriarham Hilelam ceturtā gadsimta pirmajā pusē (Šūrers, 594.lpp).

Kādēļ viņi pretojās visas sistēmas zināšanām, kas viņus apņēma un bija viņu vidū, un kas tika lietota Tempļa periodā? Šai problēmai pastāv cita atbilde, kuru Šūrers svārstās izvirzīt, taču kura ir acīmredzama. Empīriskā sistēma ļāva rabīniem izvirzīt deklarācijas, lai tā piemērotu apgrūtinošus ierobežojumus ticībai ar tradīcijām attiecībā uz Sabata, Jauno Mēnešu un Svētku ievērošanu. Deviņpadsmit gadu cikls bija pazīstams gadsimtiem ilgi, un austrumos bija ļoti sens. (Piemēram viņu karšu izstrādāšanas spējas balstījās uz astronomiskām zināšanām pirms Eiropas Reformāciju Laika, un mums ir arheoloģiski pierādījumi, kas norāda, ka Bar kochba dumpinieki apmeklējuši Ameriku (C. Gordon, Before Columbus, London, 1971). Tomēr, tikai tad, kad aprēķināšanas sistēma radīja par iespējamu atlikšanas noteikt iepriekš tā, ka vēlākā rabīniskā sistēma varēja pieņemt uz priekšu aprēķināmas metodes. Palestīnas sistēma nebija zināšanu trūkums par aprēķiniem. Viņiem bija šādas zināšanas, un viņi izmantoja sistēmu visu Tempļa periodu. Tas bija drīzāk tādas precīzas sistēmas trūkums, kas radītu par iespējamu ievērot svētkus ar apgrūtinošo tradīciju sistēmu, kas tiem bija uzspiesta. Tas nenotika līdz pat ceturtajam gadsimtam pirms Kristus. Bez tradīcijām, kas pašas par sevi ir nederīgas, aprēķinu sistēma būtu palikusi tāda, kāda tā bija gadsimtus agrāk. Tās bija tradīcijas, par kurām Kristus nosodīja farizejus.

Tātad, pareiza mēneša aprēķināšanas sistēma, kas balstīta uz Jaunajiem Mēnešiem ir pilnīgi paredzama. No Jauna Mēness pilnās tumsas var pastāvēt lielāks skaits trīsdesmit dienu mēnešu gadā. Tas atgrieztu pie pirmstradīciju prakses, kur bija līdz astoņiem trīsdesmit dienu mēnešiem gadā (sk iepriekš). Lieldienām vienmēr ir jāiekrīt pēc pavasara ekvinokcijas. Jaunais Mēness var būt pirms ekvinokcijas līdz četrpadsmit dienām.

Jaunā Mēness process ir saistīts arī ar paisuma un bēguma procesu Pavasara un krišanās plūdmaiņās. Pavasara paisumi vienmēr dēļ pilniem un jauniem mēnešiem. Krišanās paisumi un bēgumi notiek dēļ ceturkšniem (sk. Annexure).

Noteikumi, kas attīstījās ir jāuzskata par uzlabojumiem, lai tradīcijas noliktu pāri Dieva likumiem, jo tradīcijas Svēto Dienu ievērošanu padarīja apgrūtinošu.

Arguments, ka Kalendārs ir jūdu atbildībā, kā daļa no Dieva Praviešiem, ir kļūdaina doma, kas neaptver Rakstus (sk. darbu The Oracles of God (Nr. 184)).



Vēl kāds jūdu autoritāšu argumenta absurds, reliģiskajās institūcijās ir tāds, ka: ja tas tiešām ir tā, tad tiem, kas atzīst šādu autoritāti, vajadzētu ievērot Sivana mēneša 6. Datuma Pentakostu, kuru vairums neievēro. Faktiski viņi atklāti uzbrūk jūdu pašreizējā kalendāra autoritātei, jo tas ir tik vulgāri nepareizs. Tas ir neatņemams domu gājiens. Jūdi ir inspirēti, un viņiem ir autoritāte - vai arī viņi ir kļūdījušies. Ja viņiem ir Dieva dota autoritāte pār kalendāru, tad Baznīcai tam jāseko. Ja tas tā nav, tad Baznīcai ir jānosaka pareizais kalendārs no Bībeles. Šajā lietā Jaunie Mēneši ir centrālā lieta. Svētās Dienas tiek noteiktas pēc Jaunajiem Mēnešiem, un šie aprēķini ir precīzi gadsimtiem ilgi.

Jaunie Mēneši tādā veidā tiek atturēti no svinēšanas, nevis no atlikšanas vai izgudrojumiem.

Argumenti pret Jauno Mēnešu ievērošanu ar apgalvojumiem, ka tos vairs nav iespējams ievērot dēļ atlikšanām un pievienošanām, dēļ Tirši Molada aprēķināšanām, ir balstīti uz maldīgiem pieņēmumiem un formāli ir absurdi. Šādas arguments pieņem, ka šai praksei ir kaut kāda vērtība, kāda tai nav, un tad argumentē no šīs radušās prakses pret bībeliskas institūcijas ievērošanu, par kuru Mesija skaidri pasaka, ka viņš tādu radīs, un visas nācijas būs spiestas to ievērot, kad viņš pārņems Jeruzalemes vadību (Jes. 66:23). Visa miesa kalpos Dievam Sabatos un Jaunajos Mēnešos. Pieminēti arī Svētki, kā mēs to redzam no cakarijas 14:16-19. Šis Svētais Dieva kalendārs tiks uzspiests kontrolējot ražu un pārtikas iegūšanu. Kristus ir tas pats vakar, šodien un rīt (Ebr. 13:8). Ja Mesija to prasīs no visām nācijām tajā laikā, tad Viņš to no izredzētajiem prasa tagad. Argumenti pret Jaunajiem Mēnešiem dēļ Tirši Molada ir balstīti uz priekšnoteikumu, ka Hilela kalendāram un atlikšanām ir kaut kāda vērtība, kādas tur nav. Patiešām, šāds arguments parāda, ka Hilela vai modernais jūdu kalendārs ir nesavienojams ar Dieva Vārdu un pareizu Viņa Svētā Kalendāra ievērošanu.

Pēc tam, kad tika noteikts jaunais kalendārs, Hilels teica, ka tas paliks līdz Mesijas atnākšanai. Šis paziņojums tika izteikts tādēļ, ka bija zināms, ka tam nav bībeliska pamata, un ka Mesijam būs jānosaka sistēma. Hilels no Jesajas 66:23 zināja, ka Jaunie Mēneši tiks atjaunoti, kad nāks Mesija, un viņš zināja, tātad, ka tam, ko viņš dara, nav nekādas vērtības tūkstošgadu atjaunošanā. Fakts ir tāds, ka Mesija neatbalstītu šādu sistēmu, tādēļ, ka tā bauslību pārkāpa ar tradīcijām. Trīs simtus gadus iepriekš Kristus jau bija nosodījis Rakstu mācītājus un farizejus dēļ viņu tradīcijām. Kristus atcēla viņu autoritāti ieceļot septiņdesmit (Lk. 10:1,17).
# Mateja 15:2-6. (2)'Kāpēc tavi mācekļi pārkāpj vecajo likumus? Jo tie rokas nemazgā, kad ēd maizi'. (3) Bet viņš atbildēja un tiem sacīja: "Kāpēc tad arī jūs pārkāpjat Dieva pavēli savu likumu dēļ? (4) Jo Dievs ir pavēlējis: godā savu tēvu un māti! Un: kas tēvu vai māti nolād tam būs mirt. (5) Bet jūs mācāt: ja kas sakot uz savu tēvu vai māti: kas tev no manis nāktos, lai ir Dievam par upuri, tam nevajagot vairs godāt tēvu vai māti. (6) Tā jūs atceļat Dieva vārdus savu likumu dēļ.

Rabbi zin, ka kalendārs ir nepareizs, un daži par to ir noraizējušies (Why is Passover so Late in 1997? (Nr. 239.)). Kalendāra aizskaršana laiku pa laikam ir notikusi. Dievs nosoda Viņa svētku atstāšanu novārtā ļoti dažādās Jesajas grāmatas vietās. Nosodījums Jesajas grāmatā attiecās vienlīdz daudz uz garu, kādā tie tika svinēti, cik arī uz netaisnību, kas turpinās pret tautu pirms, pēc un tajā laikā, kad notika spēles ar kalendāru. Tomēr, Jerobams redzēja, ko Dievs domāja par svētku atlikšanu (sk. darbu Jeroboam and the Hilel Calendar (Nr. 191)).
# Jesajas 1:13-14. (13) Nenesiet Man vairs veltīgo un liekulīgo ēdamo upuru, to kvēpināmā smarža ir negantība un iedveš Man riebumu. Es neieredzu un nevaru ciest jūsu jaunajos mēnešos un sabatos noturamās svētku sapulces, jo tās ir gan krāšņas un svinīgas, bet tai pašā laikā bezdievības pilnas! (14) Es ienīstu jūsu jaunos mēnešus un jūsu gadskārtējos svētkus, tie Man ir par nastu, tie Man kļuvuši neciešami!

Uzsvars ?eit ir uz jūsu Jaunos Mēnešus un Svētkus. Aktivitātes, kas tiek nosodītas, nav Dieva Jaunie Mēneši un Svētki. Cilvēki un to tradīcijas tos ir sabojājuši. Tas notiek dēļ praksēm un attieksmi tajos, taču tas rodas arī no Jaunā Mēness laika noteikšanas, kas ietekmē Svētku norises laiku. Nepareizs Jaunais Mēness nozīmē nepareizus Svētkus un Dieva bauslība ir pārkāpta. Ievērošana pati par sevi nav adekvāts iemesls nenoteiktībai attiecībā pret Jaunajiem Mēnešiem un Svētkiem.

Kalendārs ir balstīts uz Jaunajiem Mēnešiem, kas ir precīzs astronomisks notikums, kuru var precīzi paredzēt, un tas ir notikums, kuru noteicis Bībeles bauslis, un kas kalpo par pamatu Svēto Dienu sistēmas noteikšanai. Šis notikums tiek aprēķināts no Jeruzalemes laika, saskaņojot to ar attiecīgo zemes dienu.

Šī diena ir divdesmit četru stundu periods, aprēķināts no saulrieta (krēslas) līdz saulrietam (krēslai) kā ekvinokcijā vai, citiem vārdiem, aptuveni no sešiem vakarā līdz sešiem vakarā. Tas sevišķi attiecas uz pirmo un septīto mēnesi (Nisans un Tirši), jo tie ir vistuvāk ekvinokcijai.





Jubileja

Visa kalendārā sistēma ir balstīta uz Jubileju. Jubileja ir piecdesmit gadu cikls, kurš ir atspoguļots Tempļa un Baznīcas celšanā un Bībeles struktūrā. Daži vēlāki jūdu un samariešu rakstnieki (Browman Samaritan Documents, loc. Cit., 2. Nod, Tolidah un Lev. 25:10,11), kļūdaini mēģināja to padarīt par četrdesmit deviņu gadu ciklu no otrās jubilejas turpinot. Jubileja norāda uz cilvēka dzīvi un viņa piecdesmit gadu aug;sanas periodu, Likumi, uz ko tas ir balstīts, ir apskatīti darbā Law and the Fourth Commandment (Nr. 256). Tas ir veidots no septiņiem septiņu gadu cikliem. Raža ir atļauta katrus sešus gadus tā, lai var tikt ievērots Sabata gads (Lev. 25:3-7). Lieveņu svētkos katrā Sabata Gadā tiek nolasīta bauslība (Deut. 31:10-13) Bauslības un Praviešu struktūra, kā lasīts Sabatiskajos Svētkos (sagatavots no 21/40 jeb 1998 Sabatiskā Reading of the Law) ir izskaidrota darbā The Law and the Commandments series (Nos. 251-263). Jubilejas četrdesmit deviņu gadu pēdējā cikla sestajā gadā ir atļauta trīskārša raža, lai varētu tikt noturēti divi Sabata un Jubilejas gadi (Lev. 25:21). Šis Jubilejas gads tiek skaitīts no četrdesmit devītā gada Grēku Nožēlas Dienas līdz piecdemitā gada jeb Jubilejas Grēku Nožēlas Dienai, kad visas zemes tiek atgrieztas īpašnieku ciltīm. Visas zemju vērtības tiek skaitļotas no šiem pamatiem (Lev. 25:15). Šis gads tiek noturēts, un Jubileja tiek pasludināta četrdesmit devītā gada Grēku Nožēlas Dienā (Lev. 25:8-9), tā lai lauki var tikt aparti un apsēti pavasara ražai nākošās jubilejas pirmā gada Abiba mēnesī. Šis gads ir astotais normālais cikla gads (Lev. 25:22).



Jubileja ir katra gadsimta 24. un 74. pirms Kristus un 27. Un 77. Gados. Nākošā, četrdesmitā Jubileja kopš Mesijas darbības un četrdesmit devītā Jubileja kopš Tempļa atjaunošanas un bauslības atjaunošanas Ezras un Nehemijas vadībā ir svētajā 2027/28. Gadā. 2027 sāks Jubileju Jubileju un jauno Mesijas tūkstošgadu valdīšanu kā 1/50 (Reading the Law with Ezra and Nehemiah (Nr. 250); The Meaning of Ezekiel's Vision (Nr. 108); Timing of the Crucifixion and the Ressurection (Nr. 159); un outline Timetable of the Age (Nr. 272)).

Dieva kalendārs ir stāvējis perfekti ar Viņa plānu saskaņā ar šo kalendāru tūkstošgadei. Tas ir perfektā saskaņā ar Viņa likumiem.

Ja Dievs vēlētos uzlabošanu vai pievienošanu Savai sistēmai, Viņš dotu skaidras instrukcijas, kā Viņš to ir darījis attiecībā uz ikvienu citu Savas bauslības aspektu. Kur Viņš klusē, mēs varam droši pieņemt, ka nav nekāda pamata sistēmai, kas maina to, ko Viņš ir iedibinājis. Dievam, nevis jūdiem ir autoritāte pār Nemainīgajiem Rakstiem un Viņa paša Kalendāru.

Nav komentāru: