Kalendāra nemieri Rīgā - Rīgas pilsētnieku sacelšanās 1584.-1589. gados pret pilsētas rāti un karaļa varu. Par formālo iemeslu kalpoja Žečpospoļitas karaļa Stefana Batorija rīkojums pāriet uz t.s. Gregora kalendāru. Pilsētnieki šajā apstāklī atkal saskatīja jaunus ierobežojumus, un pretestība šai kalendāra reformai izvērtās par īstiem nemieriem, kas reāli izpaudās kā cīņa starp Rīgas dižciltīgajiem (kurus pārstāvēja rāte) un ģildēm un cunftēm (kas pārstāvēja namniekus) par varu Rīgā, kā arī kārtējais katoļu vajāšanu vilnis.
1582. gadā Gregora kalendārs tika ieviests visā t.s. poļu Vidzemē, taču Rīgas pilsēta atsacījās to ievērot. 1584. gadā karalis atkārtoja rīkojumu tieši Rīgai, nepaklausības gadījumā draudot uzlikt sodu 10 000 dukātu. Rudenī rāte un luterāņu garīdzniecība ar virsmācītāju Neineru vadībā nolēma piekāpties un sākt svētkus svinēt pēc jaunā kalendāra, kas izsauca sašutumu namniekos.
1584. gada Ziemassvētku dienā, kad luterāņu baznīcas bija tukšas, jo iedzīvotāji neatzina šo datumu, dievkalpojuma laikā Sv. Jēkaba baznīcā ielauzās pūlis, piekaujot mācītājus, izdauzot logus un iznīcinot visu, kas kādi varēja būt saistīts ar katolicisko kultu: svētbildes, altārus un karogus sameta kaudzē un Kubes kalnā sadedzināja, bet kas nedega, iemeta Daugavā (vandālisms skāra visas Rīgas katoļu baznīcas). Domskolas rektors Melers rātes sēdē savos izteikumos apvainoja karali, par ko burggrāfs un landfogts Niklass Eke (Niclas Ecke) viņu bija spiests apcietināt, taču visai drīz satrakotais namnieku pūlis arestēto atbrīvoja, izdemolēja un izlaupīja Ekes, Neinera un rātes sindika Velinga namus. Pēc tam pūlis iebruka valsts varai lojālo rātskungu namos, demolējot un sitot, bet divus rātskungus nogalināja.[1] Nemieri pieņēmās plašumā, kad par neformāliem līderiem izvirzījās advokāts Martins Gize un vīndaris Hanss Brinkens: nemiernieki noslēdza pilsētas vārtus, sagrāba pilsētas kasi. Ielas kontrolēja bruņotas namnieku patruļas, nepieļaujot patriciāta atbalstītājiem pulcēties, bet pūlis klīda, demolējot un laupot karaļa piekritēju namus, katoļu baznīcas, laupot un izvarojot - tādi bija to laiku tikumi.
Rīgas namnieki uz brīdi ieguva pilnīgu varu pār pilsētu. Iebiedētā rāte ar namniekiem noslēdza izlīgumu, kurā piekāpās reliģijas jautājumos, atcēla jaunā kalendāra ieviešanu, ierobežoja rātes tiesības, pielaižot arī ģildes pie pilsētas pārvaldes. Nemieri ar to vēl nebija norimuši, taču mainīja savu raksturu, pilsoņu aprindu grupējumiem uzsākot savstarpējās cīņas par varu pilsētā, cīņa par ietekmi starp Lielo ģildi un Mazo ģildi u.tml.
Pie Ādažiem ieradās karaļa karaspēks Farenbaha vadībā, kas pārcēlās uz Spilvi, kur sāka būvēt nocietinājumus. Gize devās uz Stokholmu lūgt Zviedrijas karaļa aizbildniecību pār Rīgu, taču saņēma atteikumu. 1586. gada 9. decembrī Stefans Batorijs mira, un namnieki starpvaras periodu izmantoja, pilnībā atņemot katoļiem to īpašumus un dzīvus palikušos izraidot no pilsētas, kā arī mēģināja pāriet uzbrukumā un ieņemt nocietinājumus Spilvē.
1589. gadā ieradās Sigismunda III sūtniecība, kas apmierināja vairākas namnieku prasības, taču rīdziniekiem nācās apcietināt Gizi un Brinkenu, kurus pēc spīdzināšanas kā dumpiniekus 1589. gada 2. augustā sodīja ar nāvi. 26. augustā noslēdza t.s. Severīna dienas izlīgumu, ar kuru atjaunoja agrāko rātes varu, tomēr atstājot ģildēm dažas tiesības pilsētas pašpārvaldē. Rīgas pilsēta izcīnīja tiesības palikt pie Jūlija kalendāra un rīdzinieki bija vieni no pēdējiem Eiropā, kuri 1919. gadā beidzot pārgāja uz Gregora kalendāra lietošanu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru