Seno laiku liecinieki – kalendāri

Liepājas Centrālās zinātniskās bibliotēkas 230.jubilejas gadā, kas svinama novembrī ap Mārtiņdienu, turpinām ielūkoties grāmatu krātuves fondos, kuros saglabājušies iespieddarbi no pagājušajiem gadsimtiem. Te ir arī 211 dažādu nosaukumu seno kalendāru, kas ir patiesi sava laika liecinieki. Laikā, kad latviešu grāmatu mums vēl nebija daudz, kalendārs, bez dziesmu un sprediķu grāmatām, bija visvairāk lasītais izdevums un bija atrodams vai katrā latviešu sētā. Tas kalpoja gan kā praktisku lietu padomdevējs, gan kā literatūras izplatītājs un pienesējs.

Līdz ar to kalendāram un tajā publicētajiem padomiem, rakstiem, literatūrai bija liela nozīme un iedarbības spēks, jo tie sniedza ziņas par muižu zemēm un pilsētām, sekmēja lauku darbu izkārtojumu un laika iedalījumu zemniekiem. Kalendārus pirka visi, gan bagāti, gan nabagi. Pat tie, kas nevarēja atļauties pirkt grāmatas vai avīzes.

Kalendāri vācu valodā Latvijā bijuši pazīstami sen, jau 16.gadsimtā, latviešu valodā tie parādījušies daudz vēlāk. To rašanos lielā mērā noteica saimnieciskā dzīve, jo arvien vairāk sāka attīstīties un iet vairumā pirkšanas un pārdošanas nepieciešamība, muižas bija ieinteresētas tirgu izziņošanā. Kalendāru izdošana vispirms sākās Kurzemē, kad 1758.gadā tiek izdots Kurzemes kalendāra laidiens "Jauna un veca latviešu laiku un notikušu lietu grāmata". Arī Centrālās zinātniskās bibliotēkas Vecbibliotēkas fondā ir saglabājies unikāls kalendāra eksemplārs "Veca un jaunu laika grāmata 1809.gada laiku rēķināšanai – no pasaules radīšanas 5758.gads, no tās piedzimšanas mūsu Kunga Jēzus Kristus 1809.gads, no iesākuma tās kristīgās ticības Krievuzemē 821.gads, no iesākuma tās kristīgās ticības Kurzemē 287.gads".

Ilgu laiku, vairāk nekā divdesmit gadu, Kurzemes kalendārs bijis vienīgais, līdz 1781.gadā kalendārus sāka izdot arī Vidzemē, vēlāk jau arī visur citur. Arvien pieaugot to tirāžām, kalendāriem izveidojās sava struktūra, bez tam tie dalījās – bija vispārīgie kalendāri, nozaru kalendāri un arī vietējie kalendāri.

Mūsu Vecbibliotēkas fondā ir atrodami arī tieši Liepājā izdoti kalendāri. "Veca un jauna laika grāmata uz to 1870.gadu, kam ir 365 dienas, kurā var atrast svētkus un darba dienas, saules un mēness lēkšanu un noiešanu, mēness starpas un gaisa nojēgšanos, ar bildēm pušķota. Liepājā driķēta un dabūjama pie grāmatu driķētāja Gotlība Mener, kā arī visās grāmatu bodēs." Lai arī kalendārs ir maza formāta, tajā bez minētā, vēl ir ziņas par ķeizara cilti, dievkalpojumu dienām baznīcās, svētkiem un svinamām dienām, ir pat stāsts par Londonas virsbirģermeistaru Rikardu Vilingtonu un viņa kaķi.

Liepājas Latviešu kalendārā uz 1891.gadu, M.Pētersona drukātavā apgādātu, izdevējs vēršas pie cienījamiem lasītājiem ar ziņu, ka "līdz šim visi pilnīgākie kalendāri tiek izdoti Rīgā un Jelgavā un ir aprēķināti priekš turienes horizonta. Bet ir jau pazīstama lieta, ka laika aprēķinums, kas izdarīts vienā vietā, nesakrīt ar laika aprēķinumu, izdarītu kādā citā vietā, kas atrodas vairāk pret rietumiem vai austrumiem. Tā, piemēram, Rīgā saule lec un noriet par 13, Jelgavā par 10 minūtēm agrāki, nekā Liepājā. Šo trūkumu gribēju novērst, izdodams Liepājas Latviešu kalendari." Šajā kalendārā ir mēneša dienas ar vārdadienām, gadskārtas, saules aptumsumi, katrā mēnesī ir doti derīgi padomi saimniecībā, piemēram, kā stabus no sapūšanas pasargāt, kā peles aizdzīt, bērzu lapām pildīti spilveni, mēri un svari, arī ievērojami vēstures notikumi, Liepājas tiesu iestāžu un personāla saraksts. Vēlākos gados Liepājā izdotajos kalendāros to kalendārā daļa ir stipri līdzīga, bet jau ir plašāka vispārējā daļa, piemēram, Liepājas kalendārā 1928.gadam, kas arī ir bibliotēkā, ir gadatirgu saraksti Latvijas visos apriņķos, ir Liepājas ielu un namu saraksts ar policijas un hipotēkas numuriem, Liepājas iestāžu adreses, lielāks apcerējums par Liepājas pagātni un nākotni, arī par Liepājai tuvajiem Bernātiem, kā Liepājas kūrortu.

Arī turpmākajos gados izdotajos kalendāros saglabājas iepriekšējais dalījums, tikai vēl vairāk papildināts ar dažādiem vērtīgiem padomiem, piemēram, 1937.gada Liepājas Latviešu kalendārā ir atgādinājumi, kas katrā mēnesī jāizdara, kad jādod atklāts pārskats par uzņēmumiem, kad jāsamaksā procentuālā peļņas nodokļa daļa, ir padomi zemkopjiem, medniekiem, apdzīvojamo vietu pasta adreses, kodi.

Citādi ir iepriekšējo gadsimtu nozaru kalendāri, tie ir ļoti konkrēti attiecināti katrs savam adresātam un tajos ir ne tikai praktiskā puse, bet arī interesanta literārā daļa. Lauksaimnieku kalendārā 1896.gadam, ko laidis klajā agronoms J.Bissenieks Jelgavā, mēneši, svinamās dienas un vārdadienas ir gan pēc katoļu, gan pareizticīgo kalendāra. Tajā ir daudz stāstījumu par praktiskām un saimnieciskām lietām: līdumu dedzināšanu un tīrumu mēslošanu, rindu sēju un rindu sējmašīnu lietošanu, zirņu audzēšanu, augļu dārza kaitēkļiem. Visas šīs lietas ir smalki aprakstītas un vēl zīmējumiem bagātinātas. Ārstniecības kalendārā 1901.gadam, kas izdots Rīgā un Aizputē, tā apgādātājs V.Altberģis priekšvārdā (kas citiem kalendāriem tajā laikā ir reti) pamato ieceri par kalendārā izlasāmo, "..sava veselība pēc iespējas jākopj un mazākie veselības bojājumi jālūko izlabot, kas to nedara, tas līdzinās vīram, kurš mazo caurumu jumtā ieskatīja par gluži neievērojamu, pie kam viņš dabūja to pamācību, ka šī mazā, viegli aizlāpāmā cauruma dēļ viss viņa nams sabojāts. Jaunradītais kalendārs tad ir kā gadagrāmata, kas dotu aizrādījumus, kā jārīkojas īpašos slimības un nelaimes gadījumos, kuras cilvēkiem visbiežāk uzbrūk, līdz ar aizrādījumiem, kā no tām atsargāties". Jāsaka, šis kalendārs ir visai apjomīgs, jo bez kalendārās un vispārīgās ārstniecības sadaļas tajā vēl ir ziņas par pasaules valstu valdnieku vārdiem un dzimšanas datiem, iekšzemes pasta pakalpojumu takses, dažādi mēri un svari un vēl arī literārā daļa. Pavisam citādāks ir Dabiskas ārstniecības kalendārs 1912.gadam, izdots Rīgā. Kalendārā daļa tajā ir līdzīga iepriekšējam, toties vispārējā daļā ir rakstu virkne par cilvēka prātu un domāšanu, pretstatā muļķībai, dabas ārstēšanu, dziedniecību, ārstniecības mākslu kā sevis uzturēšanas mākslu, tikumību, kaitīgiem ieradumiem. Par smēķēšanu runājot, doti ne tikai padomi, bet tulkotas arī krievu rakstnieka Tolstoja domas "Kāpēc cilvēki apreibinājas". Domājams, ka tieši Tolstoja darbi, tolaik tulkoti bieži, jo tie parādās vēl vairākos citos kalendāros.

No senākajiem literārajiem kalendāriem noteikti būtu minams Ādolfa Alunāna Zobgala kalendārs 1892.gadam, izdots Jelgavā, kur kalendārās daļas nopietnās lietas, kā laika vērojumi, kritiskās dienas, papildinātas ar īsām zobgalībām, jokiem, savukārt literārajā daļā ir dažādi stāsti, dzejoļi, notis un kuplejas, pamācības jauniem rakstniekiem, jau darbojas pazīstamie Brencis un Žvingulis, ir jautri un trāpīgi zīmējumi. Vērts arī ieklausīties kalendārā lasāmajā novēlējumā: "Patiesi, tautiet, tici, jautrība /Ir zāles visu derīgākās skumjām/Ņem grāmatu šo, – receptu tur netrūks."

avots:liepajniekiem.lv

Nav komentāru: