Gregora kalendārs

Gregora kalendārs (arī Gregoriāņu kalendārs) jeb t.s. jaunais stils ir laika skaitīšanas sistēma, kurā kalendārā gada vidējais garums ir 365,2425 diennaktis. Gads sadalās 12 dažāda garuma mēnešos, kam pamatā Mēness fāzes.Tālākais mēnešu sadalījums ir 7 dienu nedēļās. Katrs ceturtais gads ir garais gads, atskaitot tos pilno gadsimtu gadus, kuri nedalās ar 400. Oficiāli spēkā ar 1582. gada 15. oktobri, bet praktiski ieviesās tikai ar XVII gs. un tikai daļēji, jo paralēli tam daudzviet turpināja lietot arī Jūlija kalendāru. Mūsdienās oficiālais kalendārs lielākajā daļā valstu pasaulē.

XVI gs. beigās pāvesta Gregora XIII uzdevumā un Vatikāna astronoma Luidži Lilio vadībā tika veikti astronomiskie aprēķini un konstatēts, ka visu laiku lietotais Jūlija kalendārs ir atpalicis no Saules laika 10 dienas. Kalendārs tika pārstrādāts, pievienojot t.s. "garo gadu" papildu dienas un 1582. gadā publicēts ar rīkojumu 4. oktobra izlaist desmit datumus un kalendārā 5. oktobra vietā likt 15. oktobri. katoļu zemēs jauno kalendāru pieņēma automātiski, savukārt Luterāņu zemes sākumā to noraidīja - viss, kas nāk no Romas, ir slikts (skat. Kalendāra nemieri Rīgā), - bet ar laiku bija spiestas atzīt tā praktiskās priekšrocības. Lielbritānijas impērija pieņēma Gregora kalendāru tikai 1752. gadā, Japāna - 1873. gadā, Grieķija – 1923. gadā, Osmaņu impērija - 1917. gadā. No Eiropas zemēm pēdējā Gregora kalendāru ieviesa Krievija, bet Krievijas Pareizticīgo Baznīca vēl joprojām turas pie Jūlija kalendāra.

Latvijā uz Gregora kalendāru pilnībā pārgāja 1919. gadā, kad starpība starp kalendāra laiku un astronomisko laiku bija jau 14 dienas – ar katru gadsimtu starpība palielinājās pa vienai dienai.